Visur bija redzamas iznīcināšanas pēdas, bet pagātnes rētas pamazām un vienmērīgi uzsūca dabā. No betona plaisām sadīgusi zāle un krūmi. Lietus laikā pa ielām strautiem tecēja ūdens, veidojot smilšu un grants nogulsnes.
Viņa uzmanību no apkārtējās vides pārdomām novērsa automātiski ieslēgtais komunikators. Acīmredzot tas bija iepriekš noregulēts uz noteiktu frekvenci un tagad darbojās rācijas režīmā:
– Kažokā, kur tu ej?!
– Sazināties.
– Barjera nestrādā! Kas noticis?!
– Valsts fiskālais dienests ir slēgts.
– Kā tas var būt?!
– Klusi. Spēka bloki nomira, visi uzreiz. Pārslodze. Kāds izveidoja klejojošu tārpa caurumu. Es jau to daru. Kontrolējiet perimetru!
– Sapratu. Darbs. Mēs to nosegsim.
Ignāts, iepriekš iegrimis savās domās, kļuva piesardzīgs. Viņš vairs nebija pārsteigts, cik ātri viņa ķermenis nonāca «saspiestas atsperes» stāvoklī. Process aizņēma sekunžu daļas un bija refleksa reakcija uz briesmām.
Kaut kur tālumā pēkšņi atskanēja šāvienu graboša skaņa. Spriežot pēc ugunsgrēka ritma, sadursme izrādījās pēkšņa un īslaicīga.
– Pūce, atbildi! Sprādziens? Niks?
Klusums. Nesējfrekvenci pēkšņi apslāpēja traucējumi.
Metiens trāpīja skaļi, tuvu un negaidīti. Ignats acumirklī koncentrējās uz skaņu.
– Snaiperis! – sakarnieks atkal atdzīvojās. Savienojuma laikā dzirdētās balsis liecināja par panikas sākumu. Acīmredzot uzbrukums replikantiem bija pilnīgs pārsteigums.
– Kurš izlauzās cauri?
– Nav ne jausmas! Viņi nolika «novājējušu» grupu, taču viņi bija acīmredzami nomaldījušies.
Šāviens atkal atskanēja. Šoreiz Ignatam izdevās pamanīt bālu zibspuldzi, kas apgaismoja vienu no senās, neapdzīvotās ēkas loga ailēm.
«Zvērs ir kontaktā,» vārdi izskanēja paši no sevis. – Pamanīja snaipera pozīciju.
– Zvērs, kas tu vispār esi?
– Pajautā Maksam, – viņš jau virzījās interesējošās augstceltnes virzienā, īsām svītrām šķērsodams plašo aleju. – Jauniņais. Manekens. Spokam bija jāatdod informācija.
– Zvērs, tas ir Makss. Orientējiet mūs. Tu esi neapbruņots, pats tur neej!
– Es nevaru dot norādījumus. Vietējo atsauču nav. Pamestas apkaimes. Piektais stāvs. Ēka trīs ielu saplūsmē…
– Sapratu. Es zinu šo vietu. Neiesaistieties nepatikšanās.
Šāviens trāpīja vēlreiz.
– Vāji – mīnus. Uz galvu. Mikroshēmas ir miskaste. Nanīti vairs nepalīdzēs.
– Sip, esi uzmanīgs. Tam jābūt inkiem!
– Nu, kurš gan cits varētu nocirst barjeru? Viņi, neviens cits…
Ignāts beidzot sasniedza vēlamo ēku un piespiedās pie sienas netālu no plašās spraugas. Elpošana kļuva neregulāra. Viņam nebija ieroča. Mums jāienāk, bet kā? Stāvs, iespējams, ir aizņemts. Ložņāt nepamanītam nav risinājums – viņa domuzīmes paceltie smalkie betona putekļi nokrita negribīgi, nodevīgi virpuļojot – tad zem viegla vēja tie tika ievilkti spraugā, un tur pēkšņi parādījās iepriekš neredzams lāzera staru režģis.
«Strijas»…
Ienaidnieks ir pieredzējis, bet situācija būtībā ir strupceļš. Ja jūs gaidīsit palīdzību, snaiperis iegūs bagātīgu ražu. Iespējams, ka ēkā ir slazds. Citādi nezināmais šāvējs būtu labāk pārģērbies.
«Maks, šeit ir acīmredzamas lamatas.» Snaiperis pievilina tevi pie sevis.
– Pieņemts. Cik inku jūs redzat? – viņš uzreiz atbildēja.
– Es nevienu neredzu. Bet nav tikai viens snaiperis, iespējams, ir arī citas pozīcijas. Es uzskrēju lāzera strijām.
– Ir teikts: nejaucieties! Mēs klusi ielīdīsim. Drupas…
– Pieņemts.
Viņam nebija nodoma izpildīt pavēli. Viņš atbildēja, lai nesaasinātu situāciju un neapgrūtinātu kaujiniekus ar liekām bažām par neapbruņoto jaunpienācēju. Viņš ienīda nervozu gaidīšanu malā. Domas steidzās ātri, dažas, šķiet, iznira no pagātnes, ko viņš neatcerējās.
