Bet mans vīrs vai nu nedzird manu sarkasmu, vai arī izvēlas to nedzirdēt.
– Starp citu, kāpēc jūs nelūdzāt savai mātei sēdēt ar Ņikitu un Soniju, kāpēc kāds dīvains izklaides centrs ar citu cilvēku tantēm? Vai esi domājis par dvīņiem?
Tā vietā, lai atzītu, ka ir kļūdījies, viņš manā uzvedībā atrada ko sūdzēties. Bet, ja tā padomā, viņam patīk izmantot šo tehniku, sazinoties ar mani. Meistarīgi manipulē ar lelli, kas paņemta zem oficiālā paraksta dzimtsarakstu nodaļā.
"Es domāju," es mierīgi atbildu, nebūdama provocēta, "tieši par to es domāju." Un arī par sevi, dīvainā kārtā. Mēnesi pirms bērnu dzimšanas dienas sāku pierunāt tavu mammu, lai atnāk man palīdzēt ar viņiem, lai es varētu sākt organizēt svētkus. Pēc mēneša, Gļeb! Galu galā viņa ir tik aizņemta sieviete, bet nav skaidrs, kāpēc, jo viņa neiet uz darbu.
“Mammai ir asinsspiediens, asinsvadi, tētis,” Gļebs cenšas pasargāt Annu Nikolajevnu.
– Man no tādas dzīves drīz būs asinsspiediens. Un tava māte ir veselāka par daudziem trīsdesmitgadniekiem, – es atcirtu. "Un es atvainojos, bet, ja man būtu salauzta starpsiena, es fiziski nevarētu gaidīt veselu mēnesi, kad jūsu māte atbrīvos vietu savā aizņemtajā manikīra un kosmetologu grafikā."
"Ja jūs būtu izskaidrojis situāciju, viņa būtu atlikusi savu biznesu." Galu galā viņa pirmām kārtām ir māte! – mans vīrs nožēlojami iesaucas.
– Īsāk sakot, Gļeb, mūsu arguments nekādi neizskaidro ne jūsu vakardienas prombūtni, ne to, ka jūs man zvanāt tikai šodien un tad tikai tāpēc, lai uzbruktu man par līdzekļu izsaimniekošanu. Vakar pat izdevās sazināties ar Toliku! Bet es nevarēju nosūtīt nevienu neveiksmīgu ziņojumu. Es to neuzskatīju par vajadzīgu – es rūgti smaidu, un manu acu kaktiņos jau krājas nodevīgas asaras. "Jūs nekomentējat notikušo, it kā viss būtu normāli." Es saprotu, ka aploksne pušķī runā daiļrunīgāk nekā daudzi vārdi, bet tas nav labi, Gļeb. Pēc tik daudzu gadu kopdzīves esmu pelnījusi daudz cilvēcīgāku skaidrojumu.
– Olja, es strādāju! Strādāju ģimenes labā! Es vēstulē rakstīju, ka atgriezīšos, un jūs sapratīsiet, kāpēc es nolēmu šeit palikt! Kas tās par stulbām sieviešu kaprīzēm? Un bērni pat neatcerēsies, kas bija viņu svētkos! Naudu iztērēju pilnvērtīgā dzimšanas dienā, un labi! Man nebija iebildumu, lai gan man tā ir tīra kaprīze. Šis nav vecums, ko svinēt. Bet es nestrīdējos, es nolēmu, ka jums ir jāizvēdina sevi. Bet tagad man jādzird uzbrukumi?! Nē tiešām. Es tev teicu, es atgriezīšos un viss mainīsies. Nav vairs daudz ko gaidīt.
– Vienā lietā tev ir taisnība. Viss tiešām mainīsies, tas nevar nemainīties,” es pabeidzu un noliku klausuli.
Es diez vai varu apspiest vēlmi izmest telefonu uz asfalta un tad ar īpašu neprātu mīdīt tam virsū. Manās emocijās nav vainojams mobilais telefons, un es runāju pa to ne tikai ar Gļebu. Gluži otrādi, ar vīru kontaktējos vismazāk. Bet, ja es palikšu bez telefona un tajā brīdī man zvanīs par bērniem, tas būs ļoti, ļoti slikti.
Dziļi ieelpoju un izelpoju un daudz mierīgāk ieliku viedtālruni kabatā. Jūs nevarat sagaidīt zvanu no Gļeba, viņš nekad neatzvana pēc mūsu strīdiem. Un tagad es pirmo reizi par to priecājos.
Es notīru asaras, kas nākušas, un pārmetu kapuci pār saviem matiem. Sāk līt nejauks lietus, laikapstākļi strauji pasliktinās, bet es šobrīd fiziski neesmu gatavs iet pēc bērniem. Es nevēlos, lai viņi vai pat centra darbinieki redzētu mani šādā stāvoklī. Kopā ar manu jauko degunu, manas sarkanās acis un trīcošais zods noteikti mudinās kādu sazināties ar Sieviešu palīdzības līniju.
