«Es saprotu,» Pavlina atbildēja.
– Un tad man ir vēl viens jautājums. Vai tev ir kleita?
– Kāda kleita? – Pavlina neizpratnē jautāja.
– Skaisti. Civils,» Semjons paskaidroja.
– Par ko?
– Tad, ja jūs dodaties uz šo sasodīto restorānu savā seržanta formastērpā, tad tas atkal būs skumjš uzlauzts. Viss būs redzams, jo vai padomju veči, pat skaistas meitenes, iet uz poļu restorāniem? Redzi, viņi nestaigā. Bet, ja tu ģērbies šikā civilkleitā, tad tā ir pavisam cita lieta! Tad mūsu serenāde būs daudz patiesāka. Viss būs vienkārši un skaidri: restorānā ieradās jautrs virsnieks un viņa kundze. Turklāt kundze ir skaista poliete, nevis Sarkanās armijas virsseržants… Pierasta lieta! Nu kā ar kleitu?
«Man nav kleitas,» Pavlina neizpratnē teica. – Kāpēc man to vajag karā?
«Nu, ir dažādi kara veidi,» filozofiski atzīmēja Semjons. – Kā redzi, reizēm vajag civilkleitu… Tātad, tu saki, tev nav šikas kleitas.
– Nē…
– Nu nav problēmu! Mēs to saņemsim! Viņi saka, ka šeit ir vienkārši elpu aizraujoši buržuāziskie veikali. Mēs iesim tur. Bizness!
– Bet…
«Iztiksim bez «bet,» Semjons pasmaidīja. – Kāds ar to sakars visādiem «bet», ja jāpadara lietas? Labāk pasaki galveno – vai piekrīti mums palīdzēt?
«Jā,» Pavlina atbildēja, tikai nedaudz vilcinoties.
– Lieliski! – Semjons uzsita sev pa ceļgalu un piecēlās no dīvāna. – Tātad, tā. Tagad mēs ar jums ejam pie jūsu priekšnieka, tur es viņam pasaku pāris interesantus vārdus, pēc kuriem mēs ejam tieši uz buržuāzisko veikalu pēc jaunām drēbēm. Un mums viss būs labi un brīnišķīgi!
«Man nav naudas jaunām lietām,» Pavlina vilcinājās.
– Nu, tās ir tādas muļķības! – Semjons nevērīgi pamāja ar roku. – Man ir nauda. Un mūsu mīļie rubļi, un Polijas zloti!
– Bet…
– «Bet» atkal? – Semjons pasmīnēja. – Mēģināsim iztikt bez šī vārda. Labāk to aizstāt ar vārdu «must».
– Vai visi Smersh ir tik bagāti, vai tikai jūs? – meitene jautāja.
– Protams, tikai es! – Semjons pasmīnēja. – Visi pārējie ir pilnīgi tukšām galvām un klaidoņi. Jā, to jūs redzēsiet paši, kad viņus satiksiet! Briesmīgs skats! Nu kur ir tavi priekšnieki? Aizved mani pie viņa, es gribu viņam pateikt dažus maigus vārdus!
* * *
Martiņoks tiešām īsā laikā vienojās ar priekšniecību – atlika vien uzrādīt personu apliecinošu dokumentu ar uzrakstu «Smersh».
«Vai jūs uz visiem laikiem aizvedīsit mūsu cīnītāju vai atvedīsit viņu atpakaļ?» – vaicāja varas iestādes.
– Un tā tas iznāks! – Semjons jautri atbildēja. «Ko darīt, ja mums viņa tik ļoti patīk, ka mēs vēlamies viņu paturēt kopā ar mums uz visiem laikiem.» Viņa ir nopietna meitene. Nu mēs arī esam nopietni. Tātad viss ir iespējams.
Uz šādiem vārdiem vadība tikai pamāja ar galvu, un ar to saruna arī beidzās.
– Pasūti! – Semjons teica Pavļinai. – Jūsu priekšniecībai nav nekas iebilstams. Tiesa, beidzot apraudājos. Viņš saka, ka mēs zaudējam tādu cīnītāju seržanta majora Pavļinas personā… aizmirsāt, kāds ir jūsu uzvārds?
– Skūpsts.
«Tas ir labs vārds,» atzinīgi sacīja Martiņoks. – Man patīk. Šāds uzvārds rada mieru. Miers, klusums un bez kara. It kā kāds kaut kur vakarā uz drupām spēlētu akordeonu.
– Ko tev liek domāt tavs paša uzvārds? – šoreiz Pavlina pasmaidīja atklātāk.
– Manējo? – Semjons nopūtās. – Domāju, ka mans uzvārds cēlies no vārda «martyn». Šis ir putns kā liela kaija. Šausmīgi kaitīgi un stulbi. Un arī ļauns. Tāpēc es negūstu nekādu prieku no sava uzvārda.
