Tā, sarunādamies, viņi gāja pa pirmo Krakovas ielu, kur sastapās. Varētu teikt, ka iela bija neskarta; to gandrīz neietekmēja nesenie sprādzieni un artilērijas apšaude. Drīz viņi uzgāja lielu ēku ar lieliem stikla logiem.
«Šeit,» sacīja Martinoks, apstājoties. – Tam jābūt buržuāziskam tirdzniecības uzņēmumam. Pareizi, tā ir. Paskaties, aiz stikla pat ģērbies manekens. Nu, iesim iekšā, vai ne?
Tiklīdz viņi iegāja iekšā, pie viņiem uzreiz pieripojās mazs, plikpauriņš. Semjonam par pārsteigumu mazais cilvēciņš runāja krieviski, diezgan skaidri un pareizi.
– PAR! – mazais cilvēciņš iekliedzās tievā, spalgā balsī. – Panova, krievu virsnieki! Jūs izdarījāt pareizi, ieejot mūsu kriptā… mūsu veikalā! Visā Krakovā nav cita tāda veikala, par to varat būt droši. Ko kungi virsnieki grib no mums nopirkt? Vīriešu uzvalks? Dāmas kleita? Mums ir abi! Vislabākā kvalitāte! No Parīzes! Visu to labāko kungiem un dāmām! Jo jūs esat varoņi, un kas ar mums notiktu tagad, ja nebūtu jūs!
Pat Semjons bija nedaudz apmulsis par šādu vārdu straumi, un Pavlina bija pilnīgā neizpratnē. Tikmēr vīrietis turpināja kaut ko grabēt un pārmaiņus satvēra Semjona un Pavļinas rokas, mēģinot ievilkt tos dziļāk savā veikalā.
– Tiešām tieši no Parīzes? – gaidījis brīdi, kad cilvēciņš uz sekundi klusēja, Semjons jautāja. – Kur ir Parīze un kur tava Krakova…
«Es redzu, ka virsnieks man netic?» – cilvēciņš uzmeta aizvainotu seju. – Nu, tad virsnieks var apskatīt preces savām acīm! Un virsniece arī. Un pat pielaikot to apģērbu, kas patiks kungiem! Ko viņi saka Krievijā? Viņi neprasa naudu par skatīšanos – tā šķiet?
«Tu tik labi runā krieviski…» Martynoks atzīmēja.
– Ak, tas ir atsevišķs un, ļaujiet man pastāstīt, skumjš stāsts! – mazais cilvēciņš pamāja ar roku, norādot, ka par šo tēmu tagad runāt nevēlas. – Tātad, ko jūs vēlētos iegādāties? Kaut kas priekš sevis? Dāmai?
«Dāmai,» Semjons neviļus pasmaidīja. – Kāda skaista kleita, tad mētelis vai lietusmētelis… nu, lai būtu silti, un tad…
Semjons apklusa un uzmeta kritisku skatienu Pavlinai, kas klusi stāvēja viņam blakus. Viņa bija ģērbusies visās kareivja drēbēs – garā mētelī, novalkāta cepure ar ausu aizbāžņiem, kājās viņai bija zābaki – lai arī ne brezents, bet hromēts, tomēr šāds tērps, pēc Semjona domām, izskatījās ļoti bēdīgi. Un – nav nozīmes, ņemot vērā uzdevumu, kas Pavļinai bija jāizpilda.
«Un arī,» Martynoks atkārtoja, «dāmai vajag skaistas kurpes.» Un arī skaista galvassega. Un kaut kas tamlīdzīgs… – te Semjons neatrada īsto vārdu un tikai pārbrauca ar roku pa seju, parādot, ka bez visa pārējā viņam nepieciešama arī kosmētika.
– Ak, es saprotu virsnieka kungs! – mazais cilvēciņš entuziastiski iesaucās. «Un es saprotu arī virsnieku!» Karš beidzas, un dāma vēlas būt skaista!
«Tas ir,» Martiņoks apstiprināja. – Tātad, vai jums ir tāds sortiments?
– Krievu virsnieku kungiem – ir viss, ko kungi vēlas! – mazais cilvēciņš grabēja. – Kā mēs varam kaut ko liegt saviem aizstāvjiem un atbrīvotājiem! Jadzia! – viņš kliedza kaut kur dziļāk veikalā. – Kur tu esi? Tad pie mums ieradās krievu virsnieki!
Meitene uzreiz ieradās uz zvanu.
«Jadviga, mana meita un mana asistente,» mazais vīrietis iepazīstināja meiteni. – Jadzia, šī dāma vēlas skaisti ģērbties. Ņem viņu līdzi un dari visu pareizi. Kungs, virsniek, jums būs jāgaida. Ko darīt – sievietes skaistumam nepieciešama pacietība! Vai varbūt virsnieks kungs arī vēlas nopirkt sev…
