«Paldies par palīdzību un vēlreiz atvainojos par sagādātajām grūtībām.»
Pārējās divas viņš iesaiņoja šajā vēstulē un aizzīmogoja arī to. Viņš nodeva iegūto paku atgriezušajam goblinam.
– Jolka kungs, jums par manām lietām īstu cenu nedos, bet es gribētu tās paturēt. Šajā iepakojumā ir vēstule un parādzīme. «Viņš nosauca summu, un goblins izbrīnā mirkšķināja acis. «Jūs aiznesiet to Monnai Random kopā ar gredzenu un piekariņiem, viņa jums samaksās.»
Ļaujot vīram būt greizsirdīgam, Karīna vienlaikus turēja savās rokās visas ģimenes finanses, ar dzelžainu dūri kārtojot mājsaimniecību ar tādu pašu skrupulozitāti kā savulaik apskatījusi slimnīcas.
– Paldies, Mon kungs. – Goblins paņēma aploksni un pasniedza Lensam mēteli ar plāksteriem uz elkoņiem. – Lūk, ja lūdzu.
Lenss attaisīja pulksteni no vestes, paslēpa to kabatā kopā ar ķēdi un salocīja mēteli un vesti ar oderi uz āru.
Jaunais-vecais mētelis izrādījās par mazu un nežēlīgi saspiedās zem rokām.
«Pierodiet pie tā, Mona kungs,» Lenss pie sevis iesmējās. «Tiem pieticīgiem pilsētniekiem kā jūs drēbes nav izgatavojuši labākie galvaspilsētas drēbnieki.»
Stacijā nebija perona. Lenss nolēca no pakāpiena uz akmeņiem pilnās zemes un pasniedza roku, palīdzot sievai nokāpt. Greisa izņēma Loriju no vilciena. Saimniece Nerīna rāpoja lejā pa pakāpieniem, stenēdama, ar vienu roku smagi atspiedusies uz Lensu un ar otru atbalstot svārkus. Viņa iekliedzās, kad kariete sāka kustēties, un apgāzās ar galvu zemē, gandrīz nometot Lensu.
Dīvaini, līdz šim pieredzējušais miesassargs bija uzvedies pavisam savādāk. Viņš paskatījās apkārt. Arī dzelzceļa stacijas nebija, tikai kādus desmit jardus tālāk atradās koka šķūnis, aiz kura pļavā ganījās ducis govju. Kāds vecs vīrs zem nojumes košļāja zāles stiebru. Tas nozīmē, kam šī izrāde bija paredzēta.
Lenss iztaisnoja mēteli. Vakar, ieraugot viņu «jaunā lietā», Greisa noelsās: «Kam tu izskaties!» Neuzklausot iebildumus, viņa lika viņam izģērbties līdz kreklam, izvilka no somas maisiņu, no kurienes viņš izņēma adatu, diegu un mazas šķēres. Lenss mēģināja iebilst: nav jēgas bojāt acis šūpojošā vilcienā, taču viņa sieva palika nelokāma.
«Ģērbties reti, tas nenozīmē staigāt kā putnubiedēklim,» viņa sacīja, saplēsdama mēteļa oderi.
Līdz šim Lenss bija pārliecināts, ka viņa sievas mīļākais rokdarbs bija smalki izpildītas ķirurģiskās šuves. Zināmā mērā tā bija taisnība: Greisa labprātāk pavadīja savu brīvo laiku, lasot grāmatas vai kopā ar Loriju. Bet viņa joprojām bija šuvēja īpašnieku meita. Kad mētelis atgriezās pie Lensa, tas pārstāja plēsties uz pleciem un griezties padusēs, un pogas pārstāja šķirties uz krūtīm. Tiesa, es joprojām nesēdēju perfekti, taču nav vajadzības prasīt neiespējamo.
Lenss vēlreiz nogludināja grīdas, pirms paņēma savas mantas. Greisa pamanīja šo žestu.
«Tiklīdz būsim kaut nedaudz samierinājušies, es nopirkšu lētu audumu un uzšušu jums drēbes, lai aizstātu šo negodu.»
«Nav nekādas vajadzības,» viņš protestēja.
– Kas man vēl jādara? – viņa paraustīja plecus. – Lorija! Lorija, nāc šurp!
«Ļaujiet mazulim skriet,» iejaucās Nerīnas kundze. – Palika pārāk ilgi, nabadzīte.
Pats Lenss bija gatavs lēkāt uz vienas vai otras kājas kā meita. Pēc dienas, kas pavadīta, sēžot uz cieta vilciena soliņa, šķita, ka viņa dibens būtu ieguvis sola formu un mugurā būtu iedurts miets. Miega trūkums neuzlaboja ne pašsajūtu, ne garastāvokli: Lorija laimīgi gulēja visu nakti, saritinājusies vecāku klēpī, Nerīnas kundze, šķiet, varēja gulēt jebkur un kā vien gribēja, bet viņai ar Greisu bija. grūts laiks. Zem sievas acīm bija ēnas, viņa kustējās saspringti un ierobežoti: arī viņa, šķiet, bija nokalpojusi savu laiku pasaulē.
