– Patiešām? – Lenss nejauši jautāja. – Vai viņš ir vietējais?
Šādās pilsētās visi pazīst visus, visus atceras, un viņu mazmazbērnam atgādinās vecvecmāmiņas grēkus.
– Jā, vecā Ūla stāsta, ka dzimusi tajā pašā gadā kā viņa vectēvs. Un viņa meita, māte, tas nozīmē, meistars Grīns, aizbēga ar garāmejošu huzāru, uh!
Zaļš… Galvaspilsētas aristokrātu dzimtu vidū šāda uzvārda nebija, bet «burvis no galvaspilsētas» nenozīmē «dzimis galvaspilsētā». Tas huzārs – ja viņš, protams, pastāvētu – varēja būt provinces muižnieks, bet meitenei no šāda tuksneša viņš šķita īsts princis.
«Ūlas saimniece droši vien pazīst visus šeit no šūpuļiem,» iejaucās Nerīnas kundze.
«Kāda viņa ir» saimniece,» zēns ķiķināja. «Bet tas, kas ir patiesība, ir patiesība.» Tiklīdz tas sāk runāt par vecajiem laikiem, jūs nezināt, kur skriet.
Jums viņa jāiepazīst un rūpīgi jājautā par šīs Grīna māti. Nez, kā viņu sauca?
– Un šeit ir Sunny Lane. «Jums jāiet tur, kur ir rozes,» sacīja zēns.
Lai kā Lenss skatījās aiz spēcīgā žoga, viņš nevarēja saskatīt rozes starp sulīgo zaļumu starp ābelēm un ķiršiem.
«Gorsi aizgāja tajā gadā,» piebilda zēns. – Viņi dzīvo pārējā.
Nerīnas kundze, pasniedzot pildspalvu Lorijai Greisai, noņēma no vārtiem stieples gredzenu un gāja pa taku.
– Tieši tā, Sunny Lane, piektā māja. Šeit ir zīme,» viņa teica.
«Kas ir piektais, kad trešais,» zēns uzstāja. – Viens divi trīs.
– Vai maki lasit? – Lenss jautāja.
– Kāpēc man tas ir vajadzīgs? – zēns paraustīja plecus. – Labi, es skrēju.
– Uzgaidi minūti. – Lenss pasniedza viņam vara monētu. – Paldies.
«Neapvaino mani,» zēns sarauca pieri. «Vectēvs saka: tu palīdzi, tad viņi tev palīdzēs.»
– Es tā nedomāju. Pērciet veikalā konfektes un pacienājiet savus draugus.
– Labi. – Puisis paspēra soli atpakaļ. Pagriezās pret Loriju. – Kāds ir tavs vārds? Vai jūs dodaties pastaigā?
«Glorijai šodien jāatpūšas no ceļa,» sacīja Greisa.
– ES neesmu noguris! – Lorija iespurdza ar kāju un nopūtās.
«Redzēsim rīt,» Greisa pabeidza.
«Tad tiekamies rīt, Glorija.» – puika aizbēga.
«Es nedomāju, ka mēs varam turēt bērnu mājās,» Nerīnas kundze domīgi sacīja, pieskatot viņu.
Arī Lenss tā nedomāja.
«Viņas gādīgajai, pustrakai tantei būs jāatceras māksla novērst acis.» – miesassargs pasmaidīja. – Pagaidi šeit, kamēr es apskatīšu māju.
Durvis nebija aizslēgtas, un iekšā, paldies dievam, valdīja relatīva kārtība. Pat ja kaimiņi paņēma kādus sīkumus, kas saimniekiem vairs nebija vajadzīgi, ar to, kas mājā palika, dzīvei pietika.
Telpu guļbūves iekšienē sadalīja telpās ar dēļu starpsienām, kas pārklātas ar pašūtiem paklājiem. Divās istabās bija platas, rupji, bet labi saklātas gultas: izskatījās, ka laulātie guļ vienā, bet bērni gulēja blakus, kā tas bija ierasts trūcīgās ģimenēs. Virtuvē stāvēja tikpat raupjš, bet pamatīgs galds, plīts kvēloja ar balinātiem sāniem. Bufetē bija trauki, verandā bija muca ūdenim, bet aizmugurējā istabā bija dažādi baseini un koka bļodas.
