– Viņš nomira? – es nočukstēju.
– Viņi visi nomira…
Es iebāzu seju Lensa krūtīs, ieelpojot viņa pazīstamo smaržu, nespēdama noticēt, ka viss tiešām ir noticis. Visi šie puiši, mūsu mīļā aukle Klērija, ir miruši!
– Vai tas ir saistīts ar šīm vēstulēm?
Apmēram pirms diviem mēnešiem Lorda kanclera partijas biedri sāka saņemt vēstules – lētas, nemarķētas aploksnes, un iekšā bija zīmīte ar īsu ziņu: «Jaunais nodokļu kodekss nav jāapstiprina. Uz spēles ir liktas jūsu tuvinieku dzīvības.»
Sākumā visi nolēma, ka tie ir tukši draudi. Bet tad viena padomes biedra dēls izkrita pa logu, bet otra dēls tika sadurts ar nazi tumšā alejā, kad viņš atgriezās no kluba. Trešā sieva vakariņās saindējās ar novecojušām zivīm. Vismaz tā raksta avīzes. Šķita, ka šīs nāves nekādā veidā nav saistītas, taču grāfs Datons uzstāja, ka mums jāpārceļas uz viņu ģimenes īpašumu.
Un tagad šis briesmīgais uzbrukums!
– Lens, kas mums jādara? – ES jautāju.
Sen nebiju jutusies tik bezpalīdzīga. Kā dziednieks es vienmēr zināju, kā rīkoties, un nekad nezaudēju savu prātu. Bet kā tikt galā ar to, ko nesaproti? Un tev nav ne jausmas, kā nosargāt to, kas tev ir visdārgākais – savu meitu.
– Sākumā pagaidiet līdz rītam un mēģiniet atpūsties. Pagaidām nav zināms, vai uzbrukums ir saistīts ar draudiem, un radījums noteikti tuvākajā laikā neatgriezīsies mājā.
Labs ieteikums ir mēģināt atpūsties. Tikai neiespējamais. Es nespēšu aizmigt ne aci, klausoties Lorijas elpošanā un vērojot katru viņas skropstu vicināšanu. Lenss, neizģērbies, apgūlās gultā blakus savai meitai, un es apsēdos otrā pusē. Mēs nevarējām beigt skatīties uz savu dārgumu. Tas izrādās trausls…
«Pagulieties, mans dārgais, es pats viņu pieskatīšu,» sacīja vīrs.
– Es nevaru, zini…
Es paņēmu mazos siltos pirkstus savā plaukstā, un Lenss ar plaukstu aizsedza Glorijas otru roku. Viņa ir aizsargāta. Mēs neļausim nevienam to mums atņemt!
Kamēr Lenss atcerējās savu bērnību, vienmēr kaut kur tuvumā rēgojās sargi. «Spēcīgam politiķim ir daudz ienaidnieku,» sacīja mans tēvs. Ļoti ilgu laiku Lenss uzskatīja par drosmīgu aizbēgt no apsargiem, lai kopā ar zēniem, kas atrodas tālu zemāk par viņu no «pilnīgi nepiemērotas kompānijas», viņi varētu spēlēt un izjokot, neņemot vērā pieaugušos.
Un tad Čārlijs tika nozagts. Viņa vecāki bija izcēlušies no vienkāršajiem ļaudīm – kad parādījās, vecā muižniecība pagrieza degunu: ne ciltsrakstu, ne audzināšanas, varēja tikai lielīties, ka viņiem ir cieši sapakota soma. Nolaupītāji pieprasīja izpirkuma maksu, un viņi saņēma naudu. Čārlijs vairs nekad netika redzēts dzīvs. Tad izrādījās, ka viņš tika nogalināts pirmajā dienā pēc nolaupīšanas.
Lai cik daudz Lenss stāstīja sievai, ka uzbrukums varētu nebūt saistīts ar vēstulēm, ko saņēma daudzi padomes locekļi, viņš nekad neprata sev melot. Reiz nauda nogalināja viņa draugu. Šodien politika gandrīz nogalināja viņa meitu. Tomēr nē, ne politika. Visa tā pati nauda: daudzus gadsimtus pēc kārtas muižnieki bija atbrīvoti no nodokļiem «par kalpošanu tēvzemei». Ar ko šis dievkalpojums izpaudās, visi sen ir aizmirsuši, un patiesībā, lai nemaksātu nodokļus, izrādījās, ka pietika ar muižniecības vēstuli. Jaunajam nodokļu kodeksam, kas tagad tika uzklausīts Padomē, bija paredzēts atcelt šo privilēģiju.
Beidzot Lorija miegā pārstāja šņukstēt un pagriezās uz sāniem, salikusi rokas zem vaiga. Greisa sāka elpot vienmērīgi un vienmērīgi. Lenss uzmanīgi apsēdās un ielika meitu savās rokās. Bet, tiklīdz viņš izkāpa no gultas, Greisa atvēra acis un uzlēca.
