Guļamistabas durvis atvērās, Lenss paskatījās uz augšu un ieraudzīja savus vecākus stāvam uz sliekšņa.
– Kā viņai ir? – mamma čukstēja.
«Viss ir kārtībā,» viņš tovakar atkārtoja jau neskaitāmo reizi, kaut arī pats sev neticēja. «Es sadziedēju brūces, tās sadzīs rīt, kauls atjaunosies nedēļas laikā.» Bērniem viss ātri dziedē.
Tēva seja kļuva gaiša, un viņš atkal sarauca pieri.
– Ejam parunāt.
– Vai nevari sagaidīt līdz rītam? Es nevēlos atstāt Loriju vienu, ja viņa pamostos.
«Es sēdēšu,» sacīja mana māte. Pasteidzusies ar svārkiem, viņa iegāja guļamistabā un nolika krēslu blakus gultiņai.
– Piezīme jums no Koha. – Aizverot durvis, tēvs viņam pasniedza papīra lapu. – Jūs joprojām izspiedāt šo likumu. Tiklīdz es novērsos…» Viņš īgni pamāja ar roku.
Likums? Droši vien vajadzētu priecāties… Tagad Lensam šķita, ka uzklausīšanas Padomē ir citā dzīvē. Tas pāries, rīt viņš nāks pie prāta.
– Tev jāiet prom. «Tēvs ieskatījās viņam sejā. – Jūs trīs. Es būtu sūtījis Bellu tev līdzi, bet viņa kategoriski atteicās. «Viņa balsī bija kaut kas līdzīgs apbrīnai. «Jūs iedziļinājāties tajā, šķietami elastīgs, bet, kad kaut kas ienāk prātā, jūs pārāk reaģējat uz mani.»
«Jā, meitenēm jādodas prom,» Lenss piekrita. -Vai tu jau izdomāji, kur doties?
– Meitenes?
«Es neskriešu,» viņš atkārtoja.
«Jūs domājat, ka jūs esat vienīgais, kam rūp jūsu ģimene, un es esmu nejūtīgs vecs ķipars?» Man ir vienīgais dēls.
– Es domāju, ka tev un tavai mātei var būt vajadzīga mana palīdzība.
– Jūsu sievai un meitai var būt nepieciešama jūsu palīdzība! – tēvs čukstus iesaucās. – Un tu man atraisīsi rokas!
Viņš mainīja tēmu:
– Jūs sakāt, ka viņš gulēs nedēļu?
Lenss pasmaidīja. Nedēļu noturēt nemierīgo Lori gultā nav nevienam no dieviem pa spēkam.
– Nē, mazāk, jums vienkārši būs jāatjaunina burvestības un jāpārliecinās, ka Glorija nepārpūlē kāju.
– Vari nēsāt uz rokām, ja kas notiek.
Lenss pavēra muti, bet tēvs viņu pamāja.
– LABI. Rīts ir gudrāks par vakaru. Rīt izlemsim.
Pēc divām dienām Glorija bija gandrīz atveseļojusies. Uz viņas kakla bija baltas divas tievas rētas – gandrīz neredzamas, un ar laiku, kad Lorija pārvērtīsies par skaistu meiteni, tās nemaz nebūs redzamas. Meita vēl neskrēja, gāja uzmanīgi, piesardzīgi kāpdama uz kājām, un acīs zibēja bailes. Tad Lorija sastinga un saraujās, un es ātri paņēmu viņu rokās, lai nomierinātu. Viņa gandrīz neko neatcerējās no šīs briesmīgās dienas, tikai fragmentus, kas sajaukti ar murgiem. Lorija domāja, ka briesmonis izrāpās no gultas, jo viņa bija kaprīza un negribēja gulēt. Bija bezjēdzīgi jautāt mazajai meitenei par to, kas īsti notika. Mums bija jāpārvieto gultiņa uz mūsu guļamistabu: Glorija nepārtraukti pamodās nakts vidū un nemierināmi raudāja.
Bet citādi Glorija joprojām bija tā pati zinātkāra un uzticamā mazā meitene. Aizmirsta viņa smējās, reizēm sāka nemitīgi pļāpāt, spēlējās ar lellēm un rīkoja tējas ballītes, uz kurām parasti tika aicināts lordkanclers.
Viņš sēdēja uz bērnu krēsla, taisni un stingri, un dzēra tēju, ievērojot visus šim gadījumam piemērotos noteikumus. Un viņš izturējās pret Gloriju kā pret mazu dāmu. Tomēr viņa galu galā bija dāma. Mazā grāfiene. Viņa cītīgi uzturēja sarunu un uzvedās kā īsta saimniece. Viņas seja bija tik nopietna un smieklīga vienlaikus. Pats Lensas tēvs ar grūtībām spēja savaldīt smaidu, un viņa acīs, skatoties uz mazmeitu, bija tik daudz maiguma! Kurš gan to būtu domājis, ka tas čaklais puisis, ģērbies formas kamzolī, kā viņš parādījās manā priekšā mūsu pirmajā tikšanās reizē, patiesībā izrādīsies tik gādīgs vectēvs.
