Visbeidzot trešā stāva durvis čīkstēja un atskanēja satrauktā Ludkas balss:
– Aglaja, kur tu esi? Vai esat iestrēdzis liftā?
Lielie puiši neapmierināti paskatījās viens uz otru, it kā pieņemot lēmumu, pēc kura bargais pasludināja spriedumu:
«Ejam vēlreiz paskatīties pa dzīvokli, ja nu šim nelāgam izdotos izlīst…
Uz vājām kājām es sāku kāpt augšā, drudžaini domājot par to, kā pasargāt vismaz Ludku. Vīrietim ar to vispār nav nekāda sakara… Cilvēks pie durvīm izskatījās nobijies. Pagrūduši to malā, lielie puiši klusībā apskatīja dzīvokli un, man par atvieglojumu, šķita, ka gatavojas doties prom:
– Labi, pagaidām netrokšņosim. Mēs paņemsim dokumentus. Mēs parūpēsimies par jums pieskatīšanu. Tiklīdz jūsu Myron parādīsies, lai saņemtu dokumentus, zvaniet mums. Es nosūtīšu jums tālruņa numuru ar SMS. Ja tu mēģināsi būt dīvains, mēs izšļakstīsim tavas iekšas. Čau, skolotāj. Un tu, Ludmila, biežāk raksti savam draugam zonā. Viņam tur noteikti ir slikti, es zinu no sevis.
Ludka turpināja stāvēt ar atvērtu muti. Man bija jāizstāsta viņai viss stāsts, par laimi, vīna pudele tikai palīdzēja mazināt stresu.
Kad debesīs uzausa rītausma un pudeles dibenā nekas nebija palicis, Ludka sāka raudzīties uz dzīvi filozofiski:
– Tev jāskrien. Galu galā visa mūsu dzīve ir skrējiens cauri neredzamiem šķēršļiem, un mēs visi esam kā kāmji…
– Vai vari to saīsināt?
– Īsāk sakot, es zinu šīs lietas. Puiši ir grūti, un viņi neatstās tevi vienu. Jūs pie manis paslēpāt vērtīgas lietas, dzīvoklī ir trauksme. Izlaidums beidzies. Iekāp mašīnā un nākamajiem mēnešiem dodies ellē. Teikšu direktorei, ka tantei ir slikti, steidzami piezvanīja. Es tev kaut ko pastāstīšu. Vai ir kur doties? Tikai nesaki man: ja mani sāks spīdzināt, es, iespējams, nespēšu savaldīties un tevi nodot, piedod…
«Ljudka, tu esi īsts draugs,» es sacīju, paspiežot viņas roku. – Ja tas izpūš cauri? Varbūt viņi vienkārši baidās? Parādīsies Mairons, galu galā viņam vajag dokumentus. Lai viņi paši tiek ar to galā.
– Es zinu šos draiskuļu kases aparātus, tie ir vienkārši oficiāli reģistrēti, tāpat kā bankas. Zagļu kopējais fonds. Aizdod naudu, un tad no viņiem nāk tādi kolekcionāri, sit un izvaro. Vai arī viņi uzmetīs jums skābi, kas ir lielāka iespēja. Vai esat redzējuši viņu sejas? Ja jūsu Mairons nav muļķis, viņš jau ir sācis skriet. Viņam ir nauda, tu pats to teici. Jaunas pases iegāde nav problēma. Viņam droši vien katrā pilsētā ir kredīts. Un sievietei. Tāpēc viņš izraka karūsu, lai varētu dzīvot kopā ar viņu, jo tā smaržoja pēc cepšanas.
Ej prom no šejienes, kamēr viss nomierinās. Jūs jau esat iedevis dokumentus. Galu galā viņiem apniks tevi meklēt un viņi pāries pie kāda cita. Un policija šeit nepalīdzēs, jūs to zināt. Skrien, Aglaja, skrien…
Izredzes, kas radās, mani neiepriecināja, taču es sajutu Ludkas vārdos ievērojamu loģiku. Visticamāk, jo, kā jau teicu, viens no Ludkina kungiem atradās cietumā un bieži rakstīja viņai vēstules, iemetot izklaidējošus faktus viņas fantāziju ugunī. Tagad es zināju, kā no katla uztaisīt lādētāju, no maizes drupačām šaha komplektu, un arī telefonu varēju gudri noslēpt zonā.
Viņa sociālajos tīklos satika draugu no ne tik tālām vietām, un viņš ilgu laiku viņai rakstīja, ka dienē uz zemūdenes. Tomēr Ludka veica nelielu izmeklēšanu un uzzināja patiesību. Viņas gods, viņi turpināja sarakstīties, lai gan draudzene vairs neko labu no dzīves negaidīja, taču viņa lasīja vēstules kā spiegu romānus.
