Ar aizturētu elpu mēs ar kaimiņu meitenēm paslēpāmies dadzis pie malkas šķūnīša, pie kuras vietējie dzērāji bieži spēlēja rāmi un šaušanu. Un tad viņi tik ļoti piedzērās, ka vienkārši ņaudēja un kā baļķi iekrita zālē uz mūsu priecīgo čīkstēšanu.
Bija gan vietējie puikas, kas mūs šausmīgi sāpīgi dzēla ar nātrēm, gan arī krāsainie vietējie tenkas, kas vakaros uz soliņiem sienāžu sprakšķēšanas pavadīti stāstīja šausmīgus stāstus.
Man un maniem bērniem patika klausīties stāstus par slepkavībām un citiem draudīgiem noziegumiem, ēdot gardus melleņu pīrāgus. Nez kāpēc visbiežāk viņi pulcējās pie mūsu priekšdārza. Iespējams, to veicināja ērtais lielais sols zem izplestošā ķirša koka. Tantes Zinas kaimiņš onkulis Miša, kuram bija mazdēls Saška, sieviešu vakaru salidojumus nicinoši nosauca par «OBS aģentūru».
– Viena sieviete teica. Otrs to atkārtoja. Jūs izplatāt ķecerību. Bērni, aizveriet ausis. Bāc ar tevi, kaitēklis. «Labi, ka es vairs neprecējos,» viņš pakratīja galvu, klausoties sieviešu stāstos.
Kādreiz man šķita, ka Zinas tantei un onkulim Mišai ir romāns, lai gan toreiz viņi man likās baigie veči. Bet romāns nekad nesaņēma nekādu attīstību: onkulis Miša, cik es zinu, turpināja dzīvot kā atraitnis, un es neko neesmu dzirdējis par Sašku, viņa mazdēlu, ar kuru mēs bērnībā desmit gadus dudījām viens otru ar nātrēm. gadiem.
Vārdu sakot, tā dzīve bija tik jautra un notikumiem bagāta, ka katru gadu, aizbraucot, apsolīju sev: izaugšu un nākšu šeit dzīvot. Un tā es uzaugu, bet pēdējos pāris gadus es vispār neesmu ieradies Bukhalovā. Darbs, rūpes, mīlestība, viņas mamma ir tik laimīga.
Tante pati nāca arvien biežāk un apgalvoja, ka Buhalovā nekas nav mainījies un jaunai skaistai meitenei tur nav ko darīt. Lai gan es noteikti zināju, cik viņai ir garlaicīgi, un gaidīju mani ciemos.
«Tagad ir radusies iespēja,» es nomurmināju, iebraucot ciematā cāļu klaudzēšanā, kas bija apmetušās tieši asfaltētā piebraucamā ceļa vidū.
Mana tante bija pensijā, lai gan strādāja pusslodzi, kad kaut kur bija vajadzīga veterinārā palīdzība. Cerēju viņu atrast mājās un nekļūdījos. Durvis, kā bērnībā, bija viesmīlīgi vaļā, un uz žoga ēģiptiešu kaķa pozā sēdēja mans mīļais vecais ingverkaķis Kuzja. Pakasījis viņam aiz auss, es atvēru vārtus un saucu:
– Atveries, pūce! Lācis ir ieradies!
Pēc sekundes tantes galva ruļļos izspraucās pa logu ar skatu uz pagalmu.
– Aglajuška, meita, vai tā esi tu? No kurienes, ellē, tu nāci, mana dvēsele? – tante sev raksturīgā manierē sveicināja, priekšautā izlecot pagalmā. – Mēs ar jums runājām pirms divām dienām, jūs, šķiet, neplānojat? Vai arī kaut kas notika? Iebraucat ar mašīnu pagalmā, nav jēgas. Vietējie puikas vēl šaus un skrāpēs. Tādi velniņi… Tu bāla, mana skaistule? Vai ar mammu viss kārtībā? Es grasījos viņai šodien piezvanīt, bet biju aizņemta…
Tante vērīgi ieskatījās man sejā, un es centos uzlūkot sevi optimistiski.
– Nu, kāpēc tas notika uzreiz? Viss ir kārtībā, es tikko nolēmu apmeklēt savu dzimto vietu. Esmu atvaļinājumā, vakar bija izlaidums. Tas arī viss, esmu noņēmis bērnus no kājām, ir pienācis laiks atpūsties. Pēdējā mēneša laikā man hemoglobīns un svars ir nokrities šādas dzīves dēļ. Līdz kritiskam punktam.
«Nu, es tev palīdzēšu ar svaru,» tante iesmējās, palīdzot man izvilkt somas. «Mēs jūs nobarosim un dosim svaigu pienu.» Tu esi mans skaistums. Man prieks, ka tu atnāci. Tikai tagad mana sirds nojauš, ka tev bija kautiņš ar savu puisi. Kā viņu sauc, Ciceron?
