– Tā pati Tropikana, kas dzīvo līkumā? – jautāju, atcerēdamās skaisto, stāvo gurnu dāmu šallē, kuru pēc tāda paša nosaukuma seriāla izrādīšanas ieguva iesauka Tropikana.
Viss ciems skatījās seriālu, un skaistā aktrise tika viegli apspriesta. Tad Antoņinai šī iesauka kaut kā nemanāmi pielipa. Vietējā Tropicana bija pieprasīta sieviete, taču viņa atteicās no visiem vietējo pielūdzēju mēģinājumiem. Tantei Tropikanka nepatika tāpēc, ka reiz jaunībā viņa sacentās ar viņu par tēvoča Mišas, Šurjakas vectēva, uzmanību. Tas viss kā viesulis pazibēja manā galvā, kamēr tante teica:
– Vai atceries, ka mūsu klubā bija akordeonists, viņu sauca Pēteris? Tu vēl biji mazs, tu nemitīgi kāpa viņam klēpī. Es nesen atgriezos ciematā, pārņēmu sava tēva veco māju un tur kaut ko ceļu. Un tad vairs nebija pat šķūnīša. Un viņš pat nedzer daudz. Dīvaini. Un viņš kļuva pilnīgi melns, gandrīz rāpojošs.
– Vai viņš ir kļuvis par melnādainu?
– Kā tu vari kļūt par melnādainu? Viņš noteikti bija izdzēris pārāk daudz traipu un kļuvis melns. Viņi saka no bēdām. Savā jaunībā viņš bija iemīlējies Tropikankā, un viņa pamāja ar asti – tāpēc viņš aizbēga uz pilsētu. Un tagad viņa droši vien priecātos, ja pie viņas atnāktu akordeonists, taču viņš visu neizšķirs. Lepns. Pat ja viņš ir melnādains.
Godīgi sakot, šādi stāsti varēja samulsināt jebkuru, bet ne mani, jo kopš bērnības biju pieradusi pie vietējās folkloras. Tenkas skāra ne tikai zvaigžņu dzīvi: «Un Sofija Rotaru ir kopā ar Leščenko…", «Es dzirdēju, ka Ļeontjevs ir maskējusies sieviete, kāds krusts!»
Vietējie vasarnieki, kā izrādījās no nostāstiem, arī dzīvoja infernālu dzīvi: «Kostja noķēra savu Natašu ar santehniķi, un viņš sasmalcināja šļūteni. Ja jūs zināt, ko es domāju…". «Viņa ienāk zālē, un tur viņš ir sirsnīgs, guļ bez kājām un rokām, un pati Marinka viņu pasūtīja. Es jums saku tieši. Un tad viņa sāka kliegt, it kā viņi viņu sagrieztu. Padomājiet, viņi cirta ar nazi…»
Tā nu stāsti par vietējo melno vīru bija tikai puķes, zem kurām es, paēdusi, sāku snaust pie galda. Pamodos brīdī, kad tante kaut ko stāstīja par pilskalnu, kas atradās ciema galā. Savulaik tur tika atklāta sena cilvēka vieta, un pēc novadpētnieka Stepanova lūguma viņi to apjoza ar dzeloņdrātīm un uzlika zīmi «Rakt nav atļauts». Ironiski, ka no tās dienas visi ļoti gribēja tur rakt.
– Un viņi klīst, un viņi klīst. Kā ar medu iesmērēts. Visi meklē dārgumus. It kā senajam cilvēkam būtu bijis kaut kas cits vērtīgs, izņemot mamuta kauli. Vai arī mamuta kauli ir vērtīgi? Kas zina… Tagad bieži brauc no pilsētas, pāris reizes ir bijušas pat ekskursijas. Un viņiem tiek parādīts saimnieka pagalms. Drīz es nevarēšu paelpot. Viņi arī klīst pa saimnieka pagalmu, meklējot visu trūkstošo zeltu…
– Ko redzēt saimnieka pagalmā? Tikai drupas. «Tur dzīvo tikai čūskas,» pamāju ar roku, atcerēdamās, kā bērnībā tur spēlējām paslēpes, mūru paliekas izmantojām kā pajumti. Kungu pagalms tur bija pirms revolūcijas, tagad tikai dārzs un skaistais skats uz upi, kas noteikti būtu pavēries no kungu logiem, atgādināja savu kādreizējo krāšņumu, ja viņi tur dzīvotu līdz šai dienai.
– Nu, es nezinu. Dažiem cilvēkiem tas patīk. Saka, ka šo vietu pie upes nopircis kāds bagāts vīrs. Vai atceries, kā viņi tur uzcēla stabus un lapeni? Apmēram pirms trim gadiem. Šķiet, ka jūs atnācāt pēc tam. Kapliča tika uzcelta, bet tas jau bija tajā gadā. Noteikti dodieties apskatīt kapliču, tā ir laba lieta.
