«Mairon,» es nopūtos, prātodama, kā vislabāk pastāstīt savai tantei par visu notikušo, lai viņu vairs nesatrauktu. – Jā, mēs šķīrāmies. Viņi, tā sakot, nesadzīvoja pēc rakstura. Tas notiek, un ko tad? Esmu jauns, atradīšu sev kādu.
– Nu labi! – tante sasita plaukstas, bet laicīgi apstājās un nolaida skatienu. – Nedomā par to, es neesmu gluži priecīgs, ka jūs izšķīrāties. Pat ja viņš izrādījās stulbs, lai gan viņš bija Cicerons. Kurš gudrs cilvēks tādu skaistuli palaistu vaļā? Jā, un viņam ir vārds, Dievs man piedod. Iedomājieties, kādi būtu jūsu bērnu vārdi? Lūk, kas cits, – tante čukstēja, noliekot uz galda pīrāgus un boršču. – Tikai likteņa zīme. Shuryayka tikai vakar ieradās! Tu ej, pasveicini, atceries pagātni. Kad tu biji bērns, tu biji kā ūdens. Un cik skaists vīrietis viņš tagad ir kļuvis! Slīps dziļums, tik nopietni. Pieklājīgs.
Ja tante cerēja, ka es kaut ko sapratīšu no viņas monologa, tad viņa cerēja veltīgi. Manā slimajā galvā viss bija sajaukts, un daži šurijaiki palika neidentificēti. Ieraugot pārpratumu manās acīs, tante satrakojās:
– Nu, protams… Saška, tēvoča Mišas mazdēls, kaimiņš. Vai tu viņu atceries? Viņi cīnījās ar nātru. Tad tēvoča Mišas dēls izšķīrās no sievas, viņa aizveda zēnu uz citu pilsētu, viņš gandrīz nekad šeit neapmeklēja. Tagad esmu atnācis pie sava vectēva. Sievietes saka, ka viņš profesionāli nodarbojas ar sportu. Esmu ieguvusi augstāko izglītību un tagad strādāju. Viņš droši vien ir atvaļinājumā. Vientuļš, pamanīju, ka nav gredzena. Un viņš ir tik skaists…
«Labi, beidziet mani bildināt,» es ar pirkstu piedraudēju tantei, «vai es aizbēgšu.» Man nav vajadzīgi pielūdzēji, man tas joprojām ir apnicis.
«Atnesiet vismaz pīrāgus un pasveicinieties,» tante skumji nopūtās, izraujot matu ruļļus no sprādzieniem.
«Es atnesīšu pīrāgus, bet kur jūs dodaties?» – Tikko pamanīju, ka zem priekšauta tante bija ģērbusies elegantā kleitā, un kārtējo reizi atzīmēju, ka viņa tomēr visādi ir dāma. Viņa ir apaļīga, bet figūras formas, un viņas sejai nav nekādu grumbu. Skaistule, un tas arī viss.
– Ak, tā ir taisnība. Es pavisam aizmirsu, grasījos ciemos. Tagad mums ir vakara pulcēšanās pie Lukiča. Apmaināmies ar receptēm un dārznieku noslēpumiem. Vai nāksi ar mani?
«Tā ir laba lieta,» es pamāju, apēdama tantes pīrāgus, «bet šodien es izturēju.» Esmu noguris, noguris no vakardienas izlaiduma un sirdssāpes. Es sēdēšu tur ar skābu seju un sabojāšu tavu garastāvokli. Es labāk sēdēšu lapenē un klausos lakstīgalu. Un rīt es būšu gurķis, es apsolu. Man pietrūkst Buhalovo. Šeit ir labi.
– Nu skaties, meitiņ. Jūs esat mājās: ja vēlaties, skatieties televizoru, ja vēlaties, pastaigājieties dārzā. Pretējā gadījumā varbūt dodieties pastaigā, piezvaniet Shuryayka un pastaigājieties līdz pilskalnam.
– Atkal par tavējo! Un beidz saukt nabagu tik stulbi vārdā.
– Es klusu, es klusu. Starp citu, tu to izdomāji, kad bijāt mazs. Tāpēc viņam tas pielipa. Visi šeit viņu tā sauca. Shuryayka ir labāka par Ciceronu.
– Labi, es nevaru ar tevi strīdēties. Kamēr gatavojaties, pastāstiet man jaunākās ziņas. Esmu pārliecināts, ka šeit katra diena ir kāds notikums,» es ķiķināju, atceroties visu, ko biju dzirdējis par vietējiem iedzīvotājiem.
– Kādi jaunumi mums ir? Shuryayka Maslenkov ir ieradusies, veikalā ir jauna pārdevēja Kristīna. Viņa ir maza, bet viņa pārzina savas lietas. Labi, gudra meitene, kaut arī viņa ir Tropikankas brāļameita.
