– Noklusē un seko man!– Es satvēru viņai roku, lai aizvilinātu viņu prom no Ritas.– Marats, aizved Ritu uz ēdamistabu. Es būšu turpat!
– Nāc, tā būs labāk.– pagriežas pie Ritas un ved viņu prom.
Es aizvedu Kristīnu uz viesu istabu. Tālākajā istabā, kur neviens viņu nevar dzirdēt, un aizslēdzu durvis. Viņa skatās uz mani, un viņai tas patīk. Šī idiote vēl nav sapratusi, kas viņu gaida. Kristīna apsēdās uz gultas bez manām zināšanām.... ♪ Spēlējot spēles ♪
– Vai es tev ļāvu apsēsties?
– Bet tev tas patīk…" Kristīna teica.– Vai tas ir tās meitenes dēļ? Kas viņa ir?
– Piecelties!
Tas ir viņas paštaisnums, kas mani sadusmoja. Lielākā daļa vieglprātīgo cilvēku vispār nelieto prātu. Meklējot peļņu, viņi aizmirst par vissvarīgāko..... Par savām manierēm un cieņu.... Tādu sirsnīgu un tīru meiteņu, kā Rita, ir palicis tikai nedaudz..... Esmu gatavs viņām palīdzēt, bet ar tām, kas pārkāpj robežu, man ir citas sarunas…
– Kā tu uzdrīkstējies ierasties manā mājā bez ielūguma? Es neatceros, ka būtu tevi rezervējis uz šovakar.– Es paaugstinu toni, skatoties viņai acīs.
– Es… es… es… es…" viņa saka.
– Jūs gribējāt uzpildīt! Es tev to došu! Jūs to ilgi atcerēsieties....
Rita
Atveru acis un palūkojos apkārt. Šī vieta ļoti atšķiras no mājām. Pirmo reizi pēc ilgāka laika man izdevās aizmigt. Man būs vajadzīgs ilgs laiks, lai pierastu pie jaunās vides, jo tagad viss ir citādāk. Es vēl neesmu pārliecināta, ka varu uzticēties Sergejam. Kaut kas viņā mani dara piesardzīgu....... Bet vismaz neviens mani šeit nav sāpinājis, izņemot slimnīcas iekārtojumu.
Es izkāpu no gultas un piegāju pie loga. No turienes paveras lielisks skats uz milzīgo dārzu pagalmā. Taču mani uztrauc, ka lejā ir pārāk daudz cilvēku. Es taču tagad nevaru spert soli, vai ne?
Palikšana ārpus Iljasa rokām un ārpus tēva mājām negarantē manu drošību, bet Sergejs mani pārliecina par pretējo.
– Tu jau esi pamodusies? Brīnišķīgi!– teica Jana.
– Kas notiek lejā? Kāpēc tik daudz sargu?
– Viena no Sergeja Viktoroviča prasībām! Māja tiek apsargāta gan ārpusē, gan iekšpusē. Papildus apsardzei pa visu perimetru ir izvietotas kameras, un tikai dažās vietās to trūkst.– viņa atbildēja.
– Sergejs Viktorovičs, kas viņš ir?
Viņa paskatījās uz mani un smagi nopūtās. Vai arī viņa nespēj atbildēt uz maniem jautājumiem.... Sergejs ir aizliedzis visiem sazināties ar mani? Vai tikai tiem, kas daudz zina un var sniegt man atbildes?
– Viņi jums neko neteica?– atbildēja Jana.– Sergejs Viktorovičs, ietekmīgs cilvēks. Viņš ir labi pazīstama personība....
– Es nesaprotu.... Vai viņš ir gangsteris?
– Savā ziņā. Tev vajadzētu būt uzmanīgai, ko vēlies viņa tuvumā.– atbildēja Jana.– Viņš nogalināja vairāk nekā vienu cilvēku....
Tas nevar būt.... Kāpēc viņa man to visu stāsta? Kāpēc es gribēju par viņu uzzināt? No domas, ka viņš varētu mani nogalināt, mani pārņem krampji. Es domāju par to un nevaru saprast, kas ir..... Viņš teica, ka vēlas man palīdzēt.... Palīdzēt tev ar ko?
Es redzu, kā Jana aiziet līdz drēbju skapim un izvelk mežģīņu apakšveļu un kleitu. No kurienes visas šīs lietas? Viņa nolika visu uz gultas un pārgāja pie apaviem.
– Ko tu dari?
– Tev jāģērbjas.– Jana atbild.
Aplūkoju kleitu un konstatēju, ka tai ir dziļš izgriezums. Tas viss kopā ar mežģīņu apakšveļu liek man justies neērti un neērti, un es atkāpjos. Man šķiet, ka tas man ir par daudz, vēl vairāk, tas ir par daudz.
