– Nav jauki tā darīt!
– Tu! Tu drāns!– Boriss kliedza, paķerot ieroci.
– Varbūt!– Es viņam atbildu.
Es ātri izvelku pistoli un šauju viņam rokā. Boriss nometa ieroci un sāpēs iesaucās. Viņa apsargi nekavējoties ķērās pie ieročiem.
– Dari to! Es teicu Maratam.
Mani vīri ātri nošāva visus bastarda sargus. Pēc skaļiem šāvieniem iestājās klusums. Tas mani tik ļoti nomierina..... Es pietuvojos Borisam un piespiežu viņu cieši pie automašīnas. Viņš nokrīt uz zemes un mēģina ielīst mašīnā. Cik nožēlojams viņš ir… Es iespiežu viņa roku automašīnas durvīs, un mani sasniedz vēl viens kliedziens.....
– Tas sāp, vai ne?– es teicu aukstasinīgi, skatoties uz viņu.– Vai jūs to parakstīsiet?
– Es to parakstīšu! Es parakstīšu....– viņš atbild, kliedzot no sāpēm.– Atlaidiet manu roku!
– Ja tu to būtu izdarījis ātrāk, neviens nebūtu cietis!– Es viņam aukstasinīgi atbildēju.– Bet nē, jums visiem patīk apdraudēt citus.... Pastāsti man, Borja, ko tu vēlējies darīt?
Mani zēni atnesa man no mašīnas mapi. Es izņemu dokumentu un dodu viņam to parakstīt.
– Tu… tu esi briesmonis!– viņš teica, parakstot papīru.
– Es to zinu!– Es viņam atbildu un pavēršu pistoli pret viņa galvu.
– Es… Es to parakstīju!– izbijies teica Boriss.
– Es to redzu! Tu esi labs!– Es viņam atbildēju un nošāvu.
Viņa asinis notraipīja mana krekla piedurknes. Pie velna, es esmu netīrs.... Es atkāpjos no ķermeņa un dodos uz savu mašīnu. Rokā turu parakstīto dokumentu. Bet tas vēl nav beidzies, mēs esam tikai pusceļā......
– Vai ar jums viss kārtībā?– Marats pieskrēja pie manis.
– Vai jūs nevarat pateikt?
Atliek tikai sakopt šo vietu. Pārāk daudz uzmanības pievērsīsim šai tuksnesim, ja atstāsim to tādu, kāda tā ir.......
– Ko mēs darām tālāk?– jautāja Marats.
– Visu šeit sadedzināt!– Atbildu puišiem, ar sānu skatienu norādot uz Borisa mašīnu.– Marats, tu šodien sazinies ar notāru un nokārtosi uzņēmuma nodošanas aktu. Jūs nevarat kavēties. Vienojieties, lai to veiktu ar atpakaļejošu datumu.
Es sēžu mašīnā un skatos, kā uguns aprij līķus un pamestas automašīnas. Nav jēgas šeit ilgāk uzturēties.
Es dodos uz biroju, lai paņemtu dokumentus par iepriekšējiem darījumiem. Man ar tiem būs jāstrādā mājās. Bet ne šodien.....
Sergejs
Braucot mājās, es nespēju izdzīt no galvas šo meiteni. Es viņai apsolīju, ka došu viņai tiesības izvēlēties, un es turēšu savu solījumu. Tā ir viņas dzīve, un viņa var izvēlēties vīrieti, ar kuru paliks kopā.
Es aizpogāju krekla augšējo pogu un aizgāju augšup uz Ritas guļamistabu. Atveru durvis un redzu, ka viņa sēž krēslā un lasa grāmatu. Skatoties uz mani, viņa pasmaida un pieceļas kājās.
Es nesaprotu? Kādas ir tās prieka un laimes notis viņas acīs.....
Meitene pieiet pie manis un apskauj mani pie krūtīm, nekā vēl vairāk rada nenoteiktību....
– Es priecājos, ka tu atnāci!
Es atkāpjos no viņas, lai sāktu sarunu par viņas turpmāko dzīvi, bet nekas neiznāk..... Rita atkal tuvojas man un pieskaras ar lūpām man, tad atkāpjas.....
– Tu teici, ka man ir izvēle, tāpēc es šodien daudz par to domāju.... Un es to izdarīju. Ja pasargāsi mani no visa, es palikšu ar tevi....– viņa man saka.
Es skatos viņas zilajās acīs un vienkārši noslīku tajās. Es vēl neko neesmu teicis, bet viņa jau ir izlēmusi..... Es esmu gatavs viņu aizstāvēt, bet jautājums par mīlestību nav apspriežams.... Kamēr es to pilnībā izdomāju....
– Vai esat pārliecināts, ka domājat to, ko sakāt? Nav atpakaļceļa atpakaļ.....– Es viņai saku.
