Es iebāzu telefonu kabatā un aizgāju uz augšu. Kad pieskāros guļamistabas rokturim, manā ķermenī radās elektriskās strāvas trieciens. Es iegāju iekšā un piegāju pie Ritas. Viņa guļ uz sāniem, aizmigusi. Uz viņas skaistās sejas bezrūpīgi guļ matu šķipsna. Viņa izskatās nogurusi.... Maigi velkot matus no sejas. Rita atver acis uz manu pieskārienu un strauji atkāpjas. Es mierīgā tonī palūdzu viņai ģērbties, lai viņa neuztraucas. Pārsteidzoši, bet Rita visu dara bez piepūles. Man viņa pat nav pierunājama.
Mēs kopā ejam uz pagalmu. Rita paceļ savu uz debesīm un paklūp atpakaļ. Es noķeru viņu uz savām krūtīm un apmetu rokas viņai ap vidukli. Viņa ir ļoti izdilis.... Iekāpt mašīnā....
– Braucam!– Es pavēlu šoferim.– Marats, ej cauri dokumentiem.... Viss, kas jums nepieciešams, es nosūtīju uz jūsu e-pastu.
Es mēģinu atbrīvoties no viņas domām. Atrasties viņas tuvumā bija spīdzināšana. Joprojām nevaru izdzīt no galvas to, kā viņa aptvēra kājas ap maniem gurniem un pietuvojās man.
Mēs piebraucam pie tuvākās kafejnīcas un apstājamies. Apsēžamies pie brīva galdiņa un pasūtām. Viesmīlis atnes divas tasītes kafijas un tēju ar saldējumu. Rita to ēd tā, it kā nekad iepriekš nebūtu ēdusi..... Tagad viņa smaida. Pirmo reizi šajās dienās es redzu viņas patiesu smaidu. Esmu uzzinājusi vienu faktu par viņu.... Ritai patīk saldējums. Tas ir smieklīgi. Tas ir labi bērnam, bet ne meitenei. Bet, ja viņai tas patīk, nu, man būs jālūdz personālam saldējumu.
– Ziniet, tētis un mamma ....– viņa sāka stāstīt noliecusi galvu un apstājās.
Viņa atrada kaut ko, ko atcerēties. Es neesmu tik sentimentāla, kā viņa vēlas, lai es būtu. Man nerūp viņas pagātne. Tagad viņa pieder man, un tas nozīmē, ka viņai reizi par visām reizēm ir jāaizmirst sava pagātne.
– Pietiek!– es viņai aukstasinīgi saku.– Tev jāaizmirst sava pagātne!
– Tas nav viegli! Ja tā padomā, varbūt visiem būtu labāk, ja....
– Vēl viens vārds, un es tevi aizturēšu, tieši šeit, lai tevi apklusinātu!– Es viņai pasmaidīju.
Man patīk skatīties, kā viņa sārtojas. Viņas apmulsums mani uzbudina. Viņā ir kaut kas tik atšķirīgs. Un tas ir kaut kas, kas mani piesaista....
– Gotta get home!
– Jau?" viņa pārsteigta sacīja.
– Ja būsi laba meitene, tu pati varēsi apmeklēt šādas vietas, bet tikai ar sargiem!– Es viņai saku.
Es pamanu, ka Marats tuvojas man ar telefonu rokās. Viņš izskatās ļoti nelaimīgs. Man ir sajūta, ka šis zvans neliecina neko labu.
– Sergej! Demjans zvana!– Marats teica.
Velnišķīga elle. Atrast laiku, lai piezvanītu. Es pacēlu klausuli un atkāpjos malā. Marats palika aiz muguras, lai pieskatītu Ritu, un aizsūtīja pie manis divus miesassargus.
– Demjans!– Es neesmu laimīgs.– Kāpēc jūs zvanāt?
– Kāpēc jūs nenodevāt preces? Vai jūs saprotat, ko darāt?
– Es tev teicu, ka viņa ir mana, un par to nav jādiskutē!– Es runāju nopietni.
– Vai tu ar viņu gulēji?
– Kāda starpība? Šī meitene ir mana!– Es viņam pavisam nopietni atbildu.– Iljass to nesaņems, lai ko viņš censtos darīt. Par to, kas ir mans, es saplosīšu jebkuru!
– Tu esi traks! Jūs saprotat, ka pat es nevaru jums palīdzēt!
– Man nav vajadzīga palīdzība!– Es viņam atbildu.
– Tev nevajadzēja to darīt!– sacīja Demjans un pārtrauca zvanu.
Tas neko nemainīs. Viņa ir pieņēmusi lēmumu palikt ar mani, bet viņa par mani neko daudz nezina. Es sākšu risināt Demjana problēmas, kad tās radīsies. Es eju atpakaļ pie galda, kur joprojām sēž Rita un skatās uz Maratu. Man viņa jāved mājās. Tur viņa būs drošāk nekā šeit.
