Vlads pamāja Mašai, kas sēdēja stūrī man pretī, paspieda roku blakus sēdošajam Jegoram un savukārt paspieda rokas Vaņai un Ņikitai.
«Varbūt mēs varam pārcelties uz lielāku galdu,» brālis skābi ierosināja.
«Jā, būs labāk, iesim tur,» Ņikita pacēla.
Pārcēlāmies uz garu galdu rindu zāles vidū. Tie atradās perpendikulāri galdam, kur es atradu draugus. Mūsu nosēšanās izrādījās tāda, ka es atrados starp Ņikitu un Vladu. Pārējie sēdēja pretī.
– Vai jūs kaut ko sev pasūtījāt? – mēģināju uzsākt dialogu.
«Jā, vairāk nekā vienu glāzi, mēs jau esam paspējuši to izdzert, tāpēc mums jāiet vēlreiz,» atbildēja Vaņa. – Es iešu. Vai visi kā parasti? – draudzīgi pamāj ar trim galvām un netraucē klusumu. Lai gan klusuma nebija: skanēja klusa mūzika, visur bija dzirdamas sarunas un smiekli. – Labi, es drīz būšu klāt.
Vlads pagriezās pret mani un daiļrunīgi paskatījās. Es lieliski sapratu, ka viņš bija neapmierināts ar to, ka ir «kā parasti» un viņa garastāvoklis pasliktinājās vēl vairāk.
– Kā iet ar universitāti? – Ņikita man jautāja.
– Viss ir kā vienmēr: nepārvarama garlaicība.
– Ko jūs darījāt pagājušajā nedēļā? Es gribēju tevi uzaicināt uz kino, bet tu neatbildēji.
– Ko es darīju? Pāri, māja un tā tālāk pa apli. Man šķiet, ka es vienkārši biju šausmīgi noguris un nekam nepietika spēka. Ir gada beigas, un man ir diezgan daudz parādu.
Ņikita vīlusies novērsās un sāka skatīties uz galdu. Drīz Vaņa atgriezās ar četrām alus glāzēm. Vispārējā saruna nekad nevedās labi. Egors un Maša čukstēja par kaut ko savu, Vaņa ar kādu sarakstījās pa mobilo tālruni, un Ņikita un Vlads skumji ieskatījās savās krūzēs, un viņa brālis neņēma ne malku.
Pēkšņi sajutos nevietā, jo tikai tagad atcerējos, ka šai kompānijai nepatīk sveši cilvēki un viņi nesteidzas būt atklāti citu priekšā, un it īpaši, kad viņiem šādi, neprasot, uzmet. Tas var būt mans brālis, bet man vajadzēja viņus brīdināt. Vismaz brīdināt. Kopējais noskaņojums strauji pazeminājās.
Vlads sāka piecelties no vietas, es jautājoši paskatījos uz viņu.
«Es smēķēšu,» viņš atbildēja. Es pamāju ar galvu un atgriezos, lai skatītos uz glāzi, kas jau bija gandrīz tukša.
«Klau, es būtu varējis tevi vismaz brīdināt, ka nebūsi viens,» es pacēlu skatienu uz Jegoru un sastapu viņa skatienu. «Mēs neiebilstam, tikai nedaudz negaidīti.» Un mēs skaidri redzam, ka arī viņš ir apmulsis.
«Viņš nav pieradis pie šādām iestādēm un vispār viņam patīk dzert tikai viskiju,» es to ātri pamāju.
– Tad kāpēc viņš šurp vilkās? – Nikita asi uzdeva jautājumu, bet man nebija laika uz to atbildēt. Es pagriezos pret Ņikitu un kaut kas asi iespieda mani labajā pusē.
– Antons?! Jūs nevarat sēdēt šeit! Es šodien esmu kopā ar Vladu! Viņš tevi nogalinās! – Sāku pļāpāt pēc tam, kad pagriezos pa labi un ieraudzīju savu kolēģi, ja tā var nosaukt, no IeM, un pusslodzi vecu paziņu, kas nu bija ģērbusies parastās civildrēbēs.
Antons klusēdams izņēma no kabatas saburzītu, netīru papīru un pasniedza to man. Uzmanīgi paņēmusi palagu no viņa rokām, es to atlocīju un elpa aizrāvās kaklā.
– Kas tas ir? Vai šie vārdi ir uz papīra? Pašnāvības piezīme? «Tas ir Seryogas rokraksts,» es teicu, aizelsusies. Manās rokās bija parasts rūtains piezīmju blociņš. Viņš vienmēr rakstīja par tiem, kad es devu uzdevumus. Abiem dvīņiem vienmēr līdzi bija burtnīcas un pildspalvas, lai neko neaizmirstu un nesajauktu.
