No labās puses bija dzirdama apslāpēta skaņa, kas skaidri izteica sāpes.
«Es teicu, ka netuvojies viņai pēc stundām,» es dzirdēju.
Lasot, rindas peldēja manu acu priekšā, visas skaņas pazuda, izņemot plaukstošo sirdspukstu krūtīs. Savās rokās es turēju labās rokas pašnāvības vēstuli.
Ar grūtībām atgriezties realitātē, nepaceļot acis, es pasniedzu zīmīti brālim.
– Kas tas ir? – viņš uzdeva to pašu jautājumu. Es pagriezos pa labi un redzēju, kā viņš ar vienu roku cieši saspiež Antona plecu un ar otru turēja netīru papīru.
«Laid viņu vaļā,» es pavēlēju kapa balsī. Vlads atspieda roku, un Antons atviegloti nopūtās. «Tagad pastāstiet man,» es pagriezos pret savu kolēģi.
«Šodien viņi mums atnesa šo zīmīti, un tajā ir tavs vārds.» Šo zīmīti man uzreiz iedeva, un es atpazinu Sergeja rokrakstu,» viņš man izmisīgi stāstīja, cenšoties neskatīties uz mani.
– Kas to atnesa? «Es jautāju, nespēdama izrunāt ne vārda.
– Vecā kundze, viena no vietējiem. Viņa paņēma zīmīti un bija noraizējusies par plašajiem asins traipiem un teksta saturu. Jūs saprotat, ka līķa atrašana ir tikai laika jautājums, vai ne? – viņš pagriezās pret mani.
Šie vārdi man bija kā nazis sirdī, bet es lieliski sapratu, ka šoreiz Antonam bija taisnība. Asins pēdas patiešām bija ļoti lielas, asinis noteikti bija īstas, un nebija šaubu, ka tas ir Seryogas rokraksts.
– Vai jūs veicāt analīzi? – Vlads pārtrauca. – Asins un pirkstu nospiedumu analīze.
«Tika paņemti pirkstu nospiedumi, fragments ar asinīm aizvests uz laboratoriju, taču viņa asinis joprojām nav datubāzē. Vajag meklēt līķi un viņi jau meklē, tiklīdz būs rezultāts, tūlīt paziņos,» Antons pieklājīgi atbildēja.
– Labi, izkāpsim no šīs bedres. Sēdēsim pie Breda. Un jūs, civiliedzīvotāji, arī bez jebkādiem attaisnojumiem,» sacīja Vlads.
«Es paspēšu,» man nebija spēka piecelties un doties. Pārējie, apmaldījušies, joprojām spēja paklausīt.
Breda dzīvoklis atradās divus kvartālus no bāra, un to varēja aizstaigāt minūtes laikā, taču tagad tas šķita neiespējams uzdevums.
«Mēs gaidīsim ārā,» sacīja Vlads.
Es sēdēju un skatījos savā krūzē, tad vienā rāvienā izdzēru pārējo un grasījos celties, kad pēkšņi kreisajā ausī dzirdēju:
– Un es zinu, kas tu esi.
Man nācās pagriezties un ieraudzīju garu, jaunu puisi, kas noliecās pār mani un plaši smaidīja.
«Un es gribu pievienoties jūsu komandai,» viņš jautri turpināja.
«Tad nāc mums līdzi, ja nebaidāties,» es viņam plēsonīgi uzsmaidīju.
Es piecēlos no galda un devos uz izeju, man sekoja svešinieks, man bija vienalga, kas ir šis cilvēks. Tagad mani uztrauca tikai manas labās rokas un drauga nāves fakts. Kompānija klusi stāvēja pie izejas.
– Kas vēl šis ir? – Vlads norādīja ar galvu uz manu pavadoni.
«Viņš ir ar mani,» es īsi atbildēju un steidzos doties uz priekšu. Visi pārējie man sekoja. Pat ja Vladu mana atbilde neapmierināja, viņš to neizrādīja un klusībā sekoja.
Mājās tikām ļoti ātri. Mums paveicās, ka kāds iznāca pa durvīm, un mums nebija jāgaida, kamēr domofons atvērsies. Breda dzīvoklis atradās četrpadsmitajā stāvā un bija diezgan liels. Žēl tikai, ka viņš nesteidzās atvērt durvis.
– Vai viņš tiešām ir mājās? – es sāku dusmoties.
– Mierīgi! Atslēgai vajadzētu būt zem paklāja, – Vlads atturīgi atbildēja.
Atslēga bija pabeigta, un mēs visi iegājām plašajā dzīvoklī. Novilku kurpes un iegāju istabā. Tas bija tukšs. No blakus telpas atskanēja tik tikko dzirdami kliedzieni.
