Деревня Левыкино и ее обитатели - страница 26

– Tu nevari, man ir puisis.

– Kas viņš ir? Nez kāpēc es vienmēr redzu tevi vienu, mūsu apkārtnē neko nevar noslēpt.

"Nesaki tā, tas, ka jūs neesat mani redzējis kopā ar viņu, nenozīmē, ka viņš neeksistē."

– Labi, pie velna ar šo tavu puisi, iesim pastaigāties.

– Kad? Tieši tagad?

– Jā, kāpēc gaidīt?

– Hmm… šajā karstumā? – neapmierināti pacēlu uzacis.

"Tu neizkusīsi, tas nav saldējums," sarkastiski sacīja Dimka.

Mēs piecēlāmies un devāmies uz vietējo Augšparku. Tā sauca dažu rindā stādītu kastaņu mežu, kuru izgrebtās lielās lapas radīja omulīgu zonu, kur iedzīvotājiem doties promenādē un atpūsties.

Parka iekšienē atradās bērnu daudzkrāsaini karuseļi, nedaudz uz sāniem no tiem bija “Zaļais” teātris, kurā pasniedza amatiermākslinieki un bērni, kas apmeklēja Jaunrades namu pulciņus, agrāk sauktus par Pionieru namiem. koncerti.

Skanēja mūzika, populāru dziedātāju dziesmas nomainīja viena otru. Bērnu mūziku un kņadu periodiski pārtrauca vecas, čīkstošas šūpoles.

Pastaigājāmies ar Dimku, atceroties skolas laikus, klasesbiedrus, bērnības draugus no paralēlklasēm un no pagalma.

Pēkšņi Dimkas seja mainījās, viņš nosarka un apklusa. Viņš apstājās, un es arī.

– Andželīna, tu zini, kā es jūtos pret tevi. Tu man vienmēr esi paticis…

Es klusēju, un viņš, nedaudz vilcinājies, turpināja:

– Satiekamies? … Pagaidi, tikai nesaki “nē”, es nepārdzīvošu atteikumu.

– Dim, es nevaru teikt jā. Un jūs zināt, kāpēc. Man jau ir puisis un es viņu mīlu.

– Kas viņš ir? Jūs un es esam pazīstami visu mūžu, bet ar viņu jūs nezināt, kas jūs sagaida. Pamēģināsim? Ko darīt, ja mēs esam radīti viens otram?

– Atvainojiet, es to nevaru izdarīt.

– Bet es Tevi mīlu! Vienmēr patika! – viņš izpļāpājās.

Dimka satvēra mani aiz vidukļa, pievilka sev klāt un sāka kaislīgi skūpstīt uz lūpām un kaklu.

Es cīnījos, cik vien varēju. Bet Dimka mani tikai piespieda sev tuvāk.

– Atlaid, cilvēki skatās!

– Ļaujiet viņiem skatīties!

– Dim, pietiek, beidz, es kliedzu.

– Uz priekšu, kliedz, man vienalga.

– Tur, tante Zoja, nāk Natašas māte, kas man viņai jāsaka? Atlaid mani, lūdzu.

Dimka izlaida mani no apskāvieniem, sānis skatīdamies uz Natašas māti.

Tad mēs klusībā gājām pa šauru taciņu iekšā kastaņos, vaigi dega vai nu no kauna, vai no skūpstiem.

"Es došos mājās, esmu pastaigājies," es teicu Dimkam, skatīdamies uz leju, it kā skatītos uz baltu tauriņu, kas bija ieradies zālē.

"Es tevi pavadīšu," viņš jautājoši paskatījās.

"Nevajag, es pati tur ieradīšos," viņa apņēmīgi atteica.

– Vai es varu tev piezvanīt? – viņa acīs pazibēja cerības zibsnis.

– Labi, piezvani man. Čau!

– Čau!

Es devos mājās un domāju, kas tas ir? Es nesaprotu, šķiet, ka man patīk Dimka, bet es viņu nemīlu. Bet viņš mani mīl.

Man vajadzēja viņam pastāstīt par savām jūtām agrāk, pirms es satiku savu princi. Varbūt tad mēs kaut ko saņēmām.

Vispār es biju galīgi apmulsusi.

Tā nu es gāju mājās, savās apmulsušajās sajūtās, domājot par to, kas notika ar mani un Dimku.

Es redzu, kā Nataša staigā ar ratiem.

– Kāpēc tu esi tik sarkana? Kas notika? – viņa nesasveicinoties sāka jautāt.

– Jā, viss ir kārtībā, ir tikai ļoti karsts.

– Pat nerunājiet par to, ir jau pārāk karsts. Mājās nevar paelpot, ir tik smacīgs. No kurienes tu nāc?

– Es izgāju pastaigāties.

– Viens?

– Jā, viens.

– Un šodien es redzēju Dimku, atceries, puisi no tavas klases? Godīgi un cirtaini?

– Es atceros, un ko tad?

– Tātad viņš jautāja par tevi. Vai jums ir kāds vai nav?