– Laiks, kad es tevi gaidīju, ir beidzies, – Stīvs runāja ar mani aukstā tonī, rokas saspiedis kopā. Tagad viņš izskatījās kā slepkava. Skatiens viņa acīs. – Viss ir beidzies, Eileen. Tu vienkārši tagad tam piekrīti, un tad tava dzīve nemainīsies. Man nav vajadzīgs cietumnieks. Tu dzīvosi normālu dzīvi, bet būsi man līdzās. Sešus mēnešus. Un, ja tu turpināsi būt spītīga, tik un tā nekas nemainīsies, tikai… tu cietīsi, – es jau tagad ciešu, vai viņš neredz.
Es zināju, ka viņš negrasās mani tagad atlaist. Tāpēc man nebija ko zaudēt. Es pajautāšu viņam tieši un ar to beigšu.
– Es zinu, kas tu esi, – es piekāvu galvu, veltot viņam nicinošu skatienu. – Tu esi slepkava. Nogalinātājs. Jebkurš, kurš izdara noziegumus. Vai tā ir taisnība? – Taisni un precīzi. – Kādēļ es jums esmu vajadzīgs? Lietai? Un pēc sešiem mēnešiem jūs tik un tā mani nogalināsiet. Es neredzu jēgu tam, lai spēlētu līdzi. Labāk es tev to sabojāšu. Man nerūp seši mēneši manas dzīves. Es negrasos kaulēties par savu dzīvi gabaliņu pa gabaliņam, – es nopriecājos, neļaujot viņam pateikt ne vārda.
– Tu vari saukt mani, kā vien vēlies, Eilēna, – Stīvs pakratīja galvu. Mani pieņēmumi viņu nemaz neietekmēja. – Bet es negrasos tevi nogalināt.
– Vai tu tiešām esi viņš? – Es pavirzījos uz priekšu, cenšoties viņa acīs saskatīt patiesību. – Kāda jēga to slēpt? Es tik un tā to uzzinātu. Es negrasos būt tava līdzdalībniece, – es ātri pagriezu galvu no vienas puses uz otru.
Stīvs apsēdās, aplūkojot dažus papīrus uz galda, pēc tam lēnām pavirzīja tos man pretī kopā ar pildspalvu. Es paskatījos uz tiem un tad uz viņu. Ar skatienu viņš lika man tos izlasīt. Es tā arī izdarīju un atkal iekritu jaunā šokā.
– Kāpēc jūs uz mani tā skatāties? Paraksties, – Stīvs man klanījās. – Jo ātrāk tu to izdarīsi, jo ātrāk varēsi doties mājās. Es tevi šodien atlaidīšu, bet tikai tad, ja tu parakstīsi, – viņš teica. – Tu nebrauksi bagāžniekā, – Stīvs pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.
Cik ātri viņš to bija paveicis. Noteikti noziedznieks. Par to nebija šaubu. Nekādā gadījumā es to neparakstīšu.
– Jūs varat mani spīdzināt. Dariet, ko vēlaties, – es atgrūdu papīrus no sevis. – Es nekad to neparakstīšu. Jūs varat sākt. Ko jūs tur parasti darāt? Pieliec sev pie galvas ieroci? Uz priekšu, – es viņu provocēju.
– Tas nav vajadzīgs, – Stīvs sausi sacīja, griežot rokā pūķa šķiltavu. – Tu tik un tā grasies padoties. Redzēsim, cik ļoti tu vēlies atgriezties pie vecās dzīves. Tā nebūs gluži tāda pati, bet tu būsi zināmā mērā brīvs. Es negrasos tevi saslēgt ķēdēs.
– Kāpēc jūs izvēlējāties šo dzīves ceļu? – Šis ir īstais brīdis, lai filozofētu ar slepkavu. – Vai tu nevarētu iet uz skolu un pelnīt naudu ar ko citu, nevis asinīm? Kāpēc šis darbs? Ak, jā, tev nav jāiet uz universitāti un jāmācās prāta vētra.
– Vai jūs domājat, ka viss šajā dzīvē tiek darīts naudas dēļ un citu ieguldījumu nav? – Stīvs paraudzījās. – Es mācījos, bet nepabeidzu nevienu kursu. Tavai informācijai, – viņš man negribīgi sacīja, nervozi griežot šķiltavu rokā.
– Kāpēc jūs to nepabeidzāt? – Es aizdomājos. – Droši vien nolēma apgūt citu profesiju, – es nopriecājos. – Kādu velnu es ar tevi vispār runāju? Tu man melo. Es neticu nevienam tavam vārdam. Viss ir naudas un kaisles dēļ, lai nogalinātu, – secināju es. – Droši vien trenējies kļūt par slepkavu, – es nopriecājos, atceroties, ko Liza bija teikusi par to, ka viņi trenējas kļūt par slepkavām.
