– Kas, pie velna, ir personiskās attiecības? – Es nopriecājos. – Mums ar tevi nav un nebūs nekā kopīga. Es negrasos kļūt par rīku tavai lietai, – es sakrustu rokas uz krūtīm, skatoties uz jaunajiem dokumentiem, ko viņš man bija sagatavojis. – Atdod tos man. Es tos arī saplēšu, – es izstiepu roku, un pēkšņi viņš man tos pasniedza. Es tos nekavējoties ar lielu prieku saplēsu sīkos gabaliņos.
– Man ir vēl, – Stīvs pasmaidīja, dīvaini skatīdamies uz mani. – Tu esi smieklīgs. Tu zini, ka es tevi neatstāšu vienu, bet tu joprojām tērē manu un savu laiku, – viņš skumji teica, acis nolaidis.
Jā, nu, es tērēju viņa laiku. Droši vien jau vēlu kādu nogalināt. Ļoti labi. Es viņu vēl kādu brīdi turēšu šeit, un tad izlemsim, ko darīt tālāk.
– No kurienes tu to zini? – es pajautāju, sakost zobus, lai gan negribēju to zināt. – Kā jūs uzzinājāt par apakšveļas krāsu? Tas ir… neiespējami, – man griezās galva. Es sapratu, ka nevarēšu aizmigt, kamēr to uzzināsim.
– To es tev varu pateikt, – Stīvs pieskārās, tad pievērsa man dzirkstošu skatienu un pasmaidīja. Viņam droši vien šķita, ka esmu rotaļlieta viņa rokās un ka viņš var ar to darīt, ko vien vēlas. Nē, viņš tā nedarīja. Tev nāksies ar mani cīnīties. – Es nezināju viņa krāsu, kad tu man par to jautāji. Vai drīzāk, kad jūs lūdzāt man to uzminēt.
Tā tas ir. Jūs nezinājāt? Kā jūs…
– Es domāju, kā? Lai gan es nesaprotu, kā jūs to varējāt zināt vēl pirms tam. Labi, pastāstiet man,» man nevajadzēja viņu pārtraukt. Man bija jāzina patiesība.
– Tu mani izspēlēji, lai ieinteresētu, – Stīvs atzina, skatoties manās nobijušajās acīs. – Es tiešām gribēju to zināt. Uzzināt to droši, bez kļūdas pielaides, nevis uzminēt, – man šķiet, ka no viņa skatiena mani pārņēma aukstums, un es atliecos krēslā, lai no viņa atrautos.
– Pārejam pie lietas būtības, – es smagi noriju, paredzot kaut ko man ļoti nepatīkamu. – Ja jūs neesat nojautuši, tad…
– Ir vērts savā istabā uzvilkt aizkarus vai vismaz aizkariņus. Skats ir lielisks, Eilen, – es pat nezinu, kā tagad rīkoties. – Tu atgriezies, ieslēdzis gaismu, tad izģērbies un ilgi gulēji uz gultas šajās apakšbiksēs, – es cieši saspiedu acis un sāku vēlēties, lai tas viss būtu tikai sapnis. – Un tad…
– Aizklusi!» es kliedzu, pārtraucot viņu. – Tu esi slims, Stīvs. Es dzīvoju desmitajā stāvā, un tuvumā nav nevienas mājas, kur mani varētu redzēt no šāda attāluma, – es viņam teicu. – Ja vien tu neesi tāds attīstīts briesmonis kā tu, – es dusmīgi sacīju, rādīdams uz viņu ar pirkstu.
– Man tas patika, – Stīvs ar smaidu pieskārās.
– Kas tev patika? – Es nopriecājos, būdams gatavs jebkurā brīdī uzbrukt trakajam vīrietim.
– Tu apakšveļā, un tas, kas sekoja pēc tam, – viņam tagad vajadzēja klusēt, bet viņš turpināja mani izsmiet. – Nedomā par to. Es neesmu šajā lietā. Tu pats mani izprovocēji, piedāvājot uzminēt šādu smalkjūtību. Uzmanies, ko tu saki un ko vēlies.
– Jūs gribat teikt, ka nekad nevienam citam tā neesat darījis? – Es pasmaidīju, tam, protams, neticot.
– Man tiešām nav laika. Turklāt es neesmu pusaudzis, kas lūkos uz meitenēm pa logiem. Man tas nemaz nepatīk, – es varēju teikt. – Taču tā bija laba doma izspiegot manu nākamo sievu. Es gribēju atrisināt tavu noslēpumu, – es teicu, un tad es uzvārījos.
Es piecēlos no krēsla un uzkāpu pāri galdam pie šī trakā vīrieša, kurš tobrīd postīja manu dzīvi. Es plānoju viņu sist ar rokām, līdz tās asiņoja, bet viņš neļāva man sist ne reizi. Pagāja tikai pāris sekundes, un es jau gulēju ar muguru uz galda, plaukstām piesprādzējies pie viņa. Tas nesāpēja, bet nebija nekāda veida, lai es atbrīvotos. Klusu un skatienu. Nez, vai viņš tagad vēlas mani nogalināt.
