– Kas?!
– ES jokoju. Var būt. Atpūta.
Viņš piecēlās un devās uz durvju pusi.
– Dmitrijs Aleksandrovičs! – Gaidīju, kad viņš pagriezīsies. – Tavs humors ir pārāk strīdīgs!
Man likās, ka viņš pasmaidīja – tikai ar acīm. Un tomēr viņš izgāja pa durvīm.
Apkārt viss klusi dungoja, un tālāk bija vairākas tukšas gultas. Vistālākajā gulēja sieviete, šķietami bezsamaņā. Un arī viss viņai apkārt dārdēja. Tayishka kādu laiku kaitināja ar saviem priekiem, bet tad arī viņa apklusa, ļaujot man beidzot mierīgi gulēt.
– Tavs āķis ir miris! Atkal! – un kaitinoši smiekli.
– Un labi, ka viņa nomira. Atbrīvosimies no ķermeņa un izliksimies, ka nekas nav noticis.
– Par septiņdesmit procentiem no stipendijas!
– Jā, tu esi galīgi nekaunīga, māsīc!
– Puiši, ja viņa atkal nomira, tad kāpēc viņa skatās uz mums?
Es tomēr kliedzu, skatoties apkārt uz pazīstamo nepatīkamo kompāniju. Tagad man bija mugurā milzīgs krekls – kļuva arvien ērtāk, lai gan tik tikko nosedza gurnus. Un kājās parādījās lupatu zābaki. Uzreiz ir skaidrs, ka viņi ģērbās piedzīvojumiem, bet es izslēdzu nelaikā. Jaukā blondīne pārstāja smieties un pienāca man klāt. Viņš nopūtās un atzina:
– Ak, viņa atkal ir dzīva. Labi, darījums ir darījums. Ja viņa nevēlas mirt pati, tad es pabeigšu darbu. Iedod man somu, es uzlikšu viņai virs galvas. Un dodieties uz koridoru – pārliecinieties, ka pa ceļam nevienu nesatiekat.
Šoreiz man vajadzēja tikai pāris minūtes, lai pielāgotos šīs spēles noteikumiem.
– Ha! – ES domāju. «Tagad, tiklīdz viņš izved mani gaitenī, viņš kliedz no sirds.» Vēlāk redzēsim, kuram ir nekromanta diploms un kurš ir akadēmijas burvju kicker.
– Pat nedomā par to! – Tayishka iekliedzās manī iekšā. – Viņi mūs nogalinās! Jo mēs neesam viņu apstiprinātajā sarakstā!
– Tu esi pilnīgs muļķis, vai ne? Pēc tam viņš mūs aizved, lai klusi piebeigtu mežā.
«Varbūt mēs būsim divatā ar viņu un vienosimies…» viņa atkal norūca.
– Stulbi!
«Bet tas nav tikai tas, ka viņš pieprasīja, lai ohaļņiki mūs neaiztiek!» Ne tikai tā!
Nabadzīte izdomāja jebkādu zemtekstu, lai tikai turpinātu cerēt. Es paraustīju plecus. Ko darīt, ja jums ir taisnība? Šī blondīne radīja nelieša iespaidu: viņš teica draugiem, ka nogalinās mani, bet viņš pats… kur, nez? Un vai nebūtu labāk, ja mani nogalina? Pa to laiku viņi kaut kur grūstījās, liekot galvā putekļainu maisu. Es turpināju savu iekšējo dialogu:
– Tāpēc ļauj viņiem tevi nogalināt. Tad es tūlīt došos mājās. Uz intensīvās terapijas nodaļu.
– Ja tu neatgriezīsies?
– Ja es atgriezīšos?
– Ja es atgriezīšos ar tevi?
Arguments. Man tas bija rūpīgi jāpārdomā.
– Un jebkas ir labāks par nomiršanu…
«Labāk nemaz nenomirt!»
Šķiet, ka šajā jautājumā nevaram vienoties. Protams, manā realitātē Taiška man nav īpaši vajadzīga. Bet kā es varu zināt, kas notiks ar mani, mana mīļotā, pēc tam, kad viņa beidzot tiks nogalināta?
Čuksti ap mani apstājās, un tagad mani vairs negrūda pa istabu. Šķita, ka Elriks ir atstājis zaudētājus un vedis mani tālāk. Es sāku klupt, bet viņš pārliecinoši atbalstīja mani aiz elkoņa, neļaujot man nokrist. Šķiet, mēs jau bijām skraidījuši pa mežu – arvien tālāk no iespējamās palīdzības. Un tas izraisīja paniku.
– Elrik! – ES zvanīju. -Vai tu mani vispirms nogalināsi vai izvarosi?
Atbildot viņš tikai pasmējās. Laba atbilde, izsmeļoša. Pat Tayishka pārstāja iebilst.
– Elrik, varbūt varam vienoties? – Es mēģināju vēlreiz.
