– Simts septiņdesmit.
– Pulss, sirdspuksti?
– Viss kārtībā, Igor Vladimirovič!
– Cik ilgi vēl jābrauc?
«Desmit minūtes,» un kaut kur malā, skaļāk: «Sashul, spiediet to!» Mūsu pacients pamodās, vai varat iedomāties?
– Ak, Svetka, tik lieliskas ziņas šajā automašīnā nav dzirdamas bieži!
Vīrietis noliecās zemāk un sarauca pieri vēl dziļāk. Viņš pielika roku man deguna priekšā:
– Cik pirkstus tu redzi? Ko tu atceries? Vai jūs lietojāt narkotikas?
«Divi,» es pārliecinoši atbildēju. – Es to nepieņēmu.
«Klusi, klusi, meita,» viņa uzruna, neskatoties uz ārēju koncentrēšanos, patiesībā bija nomierinoša. – Nekliedz, nebēdā. Pat nemēģiniet piecelties.
– Es noģību? – viņa nomurmināja, bet tajā pašā laikā sajuta tādu prieku, ka bija gatava dejot. Un es gandrīz neticēju, ka esmu kaut kādā Arthouse pasaulē! Tieši tā!
– Nenoģībšu, meitiņ, koma. Daba vēl nav noteikta, visi rādītāji normāli. Tas ir labi, tagad intensīvās terapijas nodaļā viņi veiks pilnu diagnozi, taču neuztraucieties – ir iespējams recidīvs. Tagad būsim godīgi par narkotikām, ietaupiet mums laiku.
«Nebija narkotiku…» Es paskatījos uz smaidošo meiteni labajā pusē, it kā aicinot viņu lieciniekam. «Tur pat nebija alkohola.» Es tikko aizmigu.
«Ļoti, ļoti slikti…» ārsts neapmierināti pakratīja galvu. «Protams, mēs pārbaudīsim katram gadījumam, bet būtu labāk, ja jūs melotu.»
– Vai es labāk būtu augsts? – ES nesapratu.
– Jā. Tad iemesls būtu skaidrs. Un tad man beidzās visas iespējas. Trīs stundas, meita, trīs stundas komā, līdz tavs draugs izdomāja izsaukt ātro palīdzību. Vai esat cietis no hipoksijas? Vai jums reibst galva? Vai tavas rokas nejūtas?
Viņš uzdeva vēl dažus jautājumus, uz kuriem es ar prieku atbildēju. Kāds prieks ir doties uz reanimāciju tik izcilu cilvēku kompānijā baltā. Viss, kā saka, tiek apgūts, salīdzinot. Es pamāju Kostjai ar roku – manā pateicībā nebija ne pilītes melu: puisis mani tomēr izglāba, kā jau biju cerējis. Pat ja viņš par to domāja trīs stundas. Citādi nav zināms, cik ilgi es būtu palikusi šajā komā.
Es pat mēģināju pacelt galvu, lai uzsmaidītu visiem pilnā sparā, bet nesmaidīgais Igors Vladimirovičs uzreiz nospieda manu plecu:
– Guli mierīgi, meitiņ. Vai arī vēlaties atgriezties? Taupiet savus spēkus.
Es noteikti negribēju atgriezties. Tāpēc viņa pazemojās un pat nedaudz aizvēra acis, lai demonstrētu paklausību. Un tad viņa nodrebēja no balss galvā:
– Vai šie nekromanti ir tavā pasaulē? Cik interesanti!
Tayishka?! Tas bija par daudz. Jebkurai psihei ir punkts «pārāk daudz». Pirms tam vēl var izturēt un būt drosmīgs, bet pēc tam tas arī viss, alles kaput. Histērija krājas, briest un tikai gaida izrāviena brīdi. Tāpēc es, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, pēc šī brīža nevarēju atturēties. Viņa kliedza plaušās un mēģināja uzlēkt.
Ārsts mani satvēra aiz pleciem un piespieda pie gultas. Medmāsa kliedza:
– Kas ar viņu? Igors Vladimirovičs, kas par…
«Kāds šoks,» viņa balss pat nekustējās. – Turies cieši, Svetlana.
Pēc tam viņi mani strauji pagrieza uz sāniem un iedūra adatu dibenā. Tajā pašā laikā es turpināju kliegt un raustīties, aizrijoties no asarām. Bet burtiski pēc minūtes mani spēki sāka atkāpties, it kā es būtu noguris. Un atkal nopietna seja ar dziļām krokām uz deguna tilta:
– Kā tev iet, meitiņ? Nāc, sastiprinies. Mēs visu uzzināsim, mēs atradīsim iemeslu… Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai tur dotos, Saš?
