Un atkal mana dvēsele ir gaiša. Pat Tayishka aizmirsa. Tiesa, vārdi iznāca grūti:
– K… kāpēc… es sasodījos?
– Es tev iedevu nomierinošu līdzekli. Neuztraucieties. Pats galvenais, neuztraucies… Tu esi labās rokās, meitiņ, tikai nenodari sev pāri.
Es neaizmigu. Bet mana apziņa tik ļoti nomierinājās, ka vēl pēc dažām minūtēm varēju garīgi pajautāt:
– Tanyukh, vai tu esi šeit?
«Šeit, šeit…» man atbildēja iekšā.
– Kāpēc tu esi šeit?
– Kā lai es zinu? Jūsu nekromanti acīmredzot arī mani ir sagūstījuši…
Es nevarēju aizturēt nogurušu vaidu un vienkārši padevos straumes gribai. Varbūt mana psihe nemaz nav kārtībā. Vai arī šī cita pasaule bija kāda realitātes puse, kurā es uz īsu brīdi biju iestrēdzis. Un tagad mana apziņa un Tanyukhino ir salipuši kopā tā, ka mēs esam kopā normālā realitātē.
* * *
Mani pārveda uz intensīvās terapijas stacionāru. Vairāk testu un jautājumu, tad tie savienoja IV. Igors Vladimirovičs, aizpildījis dokumentus, ienāca manā istabā. Viņš pagriezās un pa atvērtajām durvīm kliedza:
– Dim, nāc šurp. Parunāsim pirms aizbraukšanas.
– Kur tu dosies? – nožēlojami ievaidējos, sajutusi savu galveno glābēju šajā cilvēkā.
– Tātad mainīsimies. Tikai neuztraucies, meita. Reanimatologs šeit ir izcils, neskatieties, cik viņš ir jauns!
– Vai varu nākt tev līdzi?
Beidzot viņš labsirdīgi pasmaidīja, citādi es sāku uztraukties, ka viņa lūpas nespēj izstiepties. Aiz viņa parādījās cits vīrietis. Viņš, pat nepaskatīdamies uz mani, uzreiz izrāva Igoram Vladimirovičam papīrus un skatījās uz tiem. Un tad Tayishka manī atkal pacēla balsi, histēriski čukstot:
– Tas ir viņš, Olja, viņš!
– Kas viņš ir? – nomurmināju, kaut klusi.
– Mans nekromants! To pašu, kas mani bērnībā dziedināja!
Es pievērsu skatienu jaunajam ārstam. Man bija grūti to redzēt, bet pēc profila es ar pārliecību varēju pateikt, ka viņš ir labs. Apmēram trīsdesmit gadus vecs vai nedaudz mazāk, matus klāj zila cepure, aizmugurē redzama tikai tumšas šķipsnas maliņa. Un profils ir vienkārši brīnišķīgs, cik varēju spriest no savas perspektīvas – ar tādiem deguniem var strādāt tikai reanimatologi, lai pacientiem uzreiz gribētos dzīvot. Bet es neticīgi pamanīju Taņuku:
«Tev bija divi gadi, kā tu man teici… Tu nevarēji atcerēties viņa seju.»
– Paskaties labāk, Ol! Jūs nekad neaizmirsīsit tādu seju!
Otrs ārsts piegāja pie manis, ar diviem pirkstiem atvilka plakstiņu, paskatījās tuvāk un vienaldzīgi pamāja. Tad viņš sāka iztaujāt Igoru Vladimiroviču, izmantojot terminus, kurus es nevarēju iztulkot krieviski. Un es klusēju, ignorējot zosādu. Un acis ir tumšas! Tik tumši brūns, ka gandrīz melns. Oho! Varbūt Tayishka nepārspīlē. Skaists, lai neteiktu vairāk. Ja es nebūtu bijis tik nopietns, es būtu sācis skaļi bļaut.
Viņš apsēdās uz krēsla man blakus tikai pēc tam, kad mans glābējs pamāja ardievas un aizgāja.
– Nu, Olga, iepazīsimies. Dmitrijs Aleksandrovičs. Jums nav jāatceras. Ja viss izdosies, tad pēc pāris dienām atvadīsimies uz visiem laikiem. Vai esat gatavs atveseļošanai?
– Ļoti daudz! – es viņam sirsnīgi uzsmaidīju.
– Tas ir labi. Attieksme ir vissvarīgākā lieta. Diemžēl mēs vēl neesam noskaidrojuši jūsu stāvokļa cēloni. Daļa testu būs gatavi līdz rītam – varbūt tad situācija kļūs skaidrāka. Ja izslēdzam sliktāko…
– Kas ir vissliktākais?
– Rīt atgriezīsimies pie šīs sarunas, Olga. Jums var būt normāls nogurums, nevis kāda leikēmija.
