– Jūs tikko aprakstījāt diabētu. Pirmais veids. Un to ārstē ar insulīnu.
– Viņu var ārstēt ar maģiju! Bet manai mātei nebija naudas tāda līmeņa raganai. Viņa jau bija uzšuvusi man kreklu, kurā mani apglabāt, un rēca un rēca… Un tad mūsu ciemā ieradās galvaspilsētas nekromants. Viņš pieklauvēja pie mājas un lūdza vietu, kur palikt pa nakti. Tajā laikā manai mātei bija vienalga, bet viņš viņai teica, ka var mani izārstēt. Un, lūk, viņš mani izārstēja. Pāris dienu laikā es lēkāju apkārt ar kaimiņu bērniem. Māte paklanījās viņam pie kājām, savāca no mājas visus krāmus… nu, vismaz samaksā ar kaut ko. Bet viņš neko neņēma un teica, ka es pats viņam atmaksāšu parādu nākotnē. Tik laipns cilvēks!
– Tanjukh, tavas prioritātes ir sajauktas. Viņš tevi pierakstīja kā parādnieku, dienas varoni bez kaklasaites.
– Nedari tā, Olja! Galu galā no šīs dienas par parādiem vairs nebija runas. Es dzīvoju savu dzīvi mierīgi… un pirms diviem gadiem mana māte nomira. Čūska viņu sakoda. Pēc tam savācu mantas un devos uz galvaspilsētu. Viņa dabūja darbu, lai nenomirtu badā. Man bija laba dāma, viņa vēlāk mani ievietoja pilī. Pagājušajā mēnesī es sāku kalpot septītajai princesei…
Tā kā mana klusā sieviete, kura izrādījās ļoti runīga, pēkšņi apklusa, es viņu pagrūdu turpināt:
– Princese, kā es saprotu, vairs nebija laba?
«Kā es varu to pateikt?» Taiška smagi nopūtās. – Ne pārāk gudrs astoņgadnieks… izlutināts sīkums. Viņi viņu iecēla akadēmijā – varbūt viņi viņai šeit kaut ko iemācīs. Dažkārt šeit tiek pieņemti bērni, ja ir aizdomas par burvestības vai nekromantijas talantu. Un princesei gandrīz nav maģijas, bet viņi viņu paņēma, jo viņa bija augstdzimusi. Un radinieki ļoti gribēja no viņas atpūsties.
– Caur savienojumiem, tas ir.
«Pēc sakariem,» Taiška nopūtās. «Un tā zagļu princese nolēma man iemācīt jāt ar zirgu.» It kā man to vajadzēs. Bet mums mājās nekad nebija zirga, un mūsu kaimiņi… dzīvoja slikti. Vispār es uzkāpu augšā, un kad zirgs metās, es kūleņoju viņam pāri galvai un iespiedos zemē. Būtībā šis ir mans īsais stāsts līdz šim.
«Klausies, Tanjukh,» es novēloti biju pārsteigts. – Kāpēc jūs un es domājam vienā valodā? Un jūs saprotat manus vārdus bez paskaidrojumiem!
– Tātad mēs nedomājam vārdos… tēlos… Vai varbūt vārdos. Bet tā ir mana galva, mēs lietojam manus vārdus.
Es joprojām snaudu. Lai gan es gulēju pusi dienas un negribēju mosties, es tik un tā jutos pietiekami nogurusi, lai snaustos. Tayishka arī klusēja, radot viņas galvā tik nepieciešamo klusumu. Es piespiedos pie aukstās sienas, cieši ietinos netīrā segā un aizvēru acis.
Un gandrīz uzreiz es dzirdēju balsis:
– Bet ar šīm lietām to nevar izdarīt… Nu, es to redzēju seriālā «Ārkārtas situācija!» Šokējiet viņu – nopūtieties – un viņa pamodīsies!
– Izmet šo debīli no mašīnas! Kurš viņu te vispār ielaida?!
– ES pats…
Redze neatgriezās uzreiz. Caur bālgano plīvuru es redzēju dažu cilvēku siluetus, dzirdēju kairinošu pīkstienu tieši pie auss un sajutu trīci. Kaut kā pagriezu galvu un ieraudzīju Kostju sēžam Gazeles stūrī: acis bija izspiedušās, sejas krāsa bija zaļgana – tādā stāvoklī es viņu dzīvē nebiju pieķērusi.
– Igors Vladimirovičs! – sievietes balss labajā pusē. – Skaties!
Pie manis uzreiz pieliecās kāds gados vecs vīrietis, man bija jāgriežas pie viņa. Nav prieka ēnas – tikai pilnīga koncentrēšanās:
– Kāds tur spiediens, Gaišais?
