"Es nedomāju, ka tas palīdzēs, es neticu Dievam," Kungs atbildēja pilnīgi mierīgi un pat pazemīgi.
"Un es vairākkārt esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels grēks atteikties no Dieva." Liels grēks, liels grēks,” dārznieks nobļāva.
"Es neatteicu, Montij." Es vienkārši nekad tam neticēju.
– Vai jūs esat kristīts, galdnieka kungs? – dialogā iejaucās priesteris.
– Tāpat kā visas. Mana māte mani kristīja dzimšanas brīdī, tomēr es nekad neesmu izcēlusies ar dievbijību. Pat bērnībā.
"Tomēr tas ir labāk nekā tad, ja jums vispār nebūtu nekāda sakara ar baznīcu." Tas Kungs ir žēlsirdīgs: Viņš piedos visus grēkus, ja cilvēks patiesi nožēlo izdarīto. Ielaidiet Radītāju savā dvēselē. Tas palīdzēs padzīt ļaunumu, kas slēpjas ārpusē.
Galdnieks smagi nopūtās un nomurmināja:
– ES mēģināšu.
– Montij, izņem no somas zaļo stikla pudeli. Jā, jā, tieši viņa.
"Smagi," nomurmināja dārznieks.
Tēvs Jakovs uzmanīgi paņēma no viņa trauku un atkorķēja vāku: gaiss smaržoja pēc vīraka, citrusaugļiem un kaut kā cita. Kaut kas pazīstams un tajā pašā laikā netverams.
"Svētā eļļa no pašas Jeruzalemes," viņš paskaidroja, "jums jāpievieno daži pilieni katrai lampai." Un atkārtojiet šo darbību katru vakaru nedēļu. Vēlāk tādas lampas karināsim dārzā. Tā ir uzticama aizsardzība pret ļaunajiem gariem: neviens dēmons neuzdrošinās parādīties šādas lampas gaismā. Tagad ejam uz pagrabu, mums jāpasteidzas. Līdz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.
Tā Kunga kalps iesvētīja visas pirmā stāva telpas, arī vīna pagrabu. Viņš tikai mirkli uzkavējās viesistabā, vērīgi skatīdamies uz gleznu, kas karājās virs kamīna. Tad viņš uzkāpa labajā spārnā, kur bija vairākas istabas, tostarp Galdnieka guļamistaba. Īpašuma īpašnieks negribīgi ielaida iekšā Jakova tēvu, atstājot Montiju aiz durvīm.
Masīva melnkoka gulta, pārklāta ar spalvu gultām, atradās blakus milzīgam drēbju skapim, kura grebtie rokturi vien maksāja veselu bagātību. Pie griestiem karājās kristāla lustra, līdzīga viesistabā esošajai, bet mazāka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persiešu paklājs ar reliģiskiem rakstiem, aizkari, kas izšūti ar zelta pavedienu – priesteris ar ziņkāri apskatīja situāciju. Pamanīju, ka uz vienas no sienām, šķiet, trūkst gleznas – šajā vietā virsma bija nedaudz gaišāka.
Tas viss neizbēga no Kārpentera skatiena:
"Laiks negaida, tēv Jakov," viņš nepacietīgi nomurmināja.
Priesteris pamāja ar galvu, veica ceremoniju un izgāja no guļamistabas. Tad viņi trīs devās uz savrupmājas kreiso spārnu. Visur šeit bija redzamas pamestības pēdas: bieza putekļu kārta uz izbalējušajiem paklājiem, kuriem iepriekš bija spilgti sarkana krāsa; kožu saēsti aizkari uz logiem; apzaļumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrāva dārznieka nestā lampas blāva gaisma.
"Man nav pietiekami daudz spēka, lai uzturētu šeit kārtību," Kārpenters nomākts nopūtās, pamanījis priestera apmulsušo skatienu, "laiks dara savu."
– Kas te bija agrāk? – viņš jautāja.
– Lorda Darkfīlda biroji. Viņš bija kaislīgs cilvēks, izprata zinātni, lasīja, mācījās valodas. Šeit ir bibliotēka, – Kārpenters ar lielām grūtībām atslēdza slēdzeni un atvēra durvis, – viņš šeit pavadīja daudz laika.
Istabas vidū stāvēja masīvs melnkoka rakstāmgalds. Tēvs Jakovs pienāca tuvāk: uz galda gulēja sabojāti dzelteni papīri, kas klāti ar mazu rokrakstu. Viņš atnesa lampu un bija pārsteigts:
