Baznīcas kalpotājs pie durvīm pielika krusta zīmi, un, tiklīdz no viņa lūpām izkrita pirmie lūgšanas vārdi, no ārpuses atskanēja gaudošana. Kauciens iespiedās iekšā, it kā savrupmājā nebūtu logu: ar straumi, kas atdzesēja asinis, tā izplatījās pa istabām un grīdām, izraisot stikla priekšmetu grabēšanu. Dārznieks pārsteigts nometa pudeļu maisu: atskanēja saplīsušu stikla skaņa. Priesteris pārmetoši paskatījās uz viņu, bet neko neteica, turpināja lasīt lūgšanu.
Galdnieks satvēra viņa elkoni un ātri sacīja:
"Viņš ir šeit, svētais tēvs, ātri ejam lejā."
Priesteris neapmierināti paskatījās uz viņu un nokratīja viņu no rokas kā kaitinošu kukaini:
"Man jāpabeidz rituāls, netraucējiet man, Kārpenter."
Viņš skrēja pa koridoru, Montijs viņam sekoja. Tēvs Jakovs pabeidza lasīt lūgšanu. Mājas saimnieka atstāto lampu viņš pārvietojis uz durvīm, iepilinot tajās pāris eļļas piles. Tad viņš devās uz kāpnēm. Kaukāšana jau ir pieklususi. Tajā brīdī viesistabā pulkstenis sita stundu pēc pusnakts.
Priesteris atrada Kārpenteru stāvam ieejas priekšā: viņš ar ieroci tēmēja uz durvīm. Montijs stāvēja viņam aiz muguras un, zobus klabēdams, bailēs trīcēdams.
Viņš piegāja pie viņiem un izstiepa plaukstu: uz tās mirdzēja divi krūšu krusti uz stīgām:
"Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tēvs Jakovs teica autoritatīvā tonī. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?
"Viņš ir tur, aiz durvīm," Kārpenters klusi atbildēja, "paslēpies un gaida." Vai tu viņu dzirdi?
Priesteris lēnām piegāja pie loga, paskatījās ārā un atkāpās: paklupa aiz sutanas malas, viņš nokrita atmuguriski. Logā parādījās zvērs: liesmojoši sarkanas acis šķita cauri iekšā esošo cilvēku dvēselēm; No atkailinātiem baltajiem ilkņiem pilēja indīgi zaļas siekalas. Viņš pacēla galvu un atkal auroja ar nedabisku nāvei līdzīgu gaudošanu. Tā noteikti gaudo pati Nāve, domāja priesteris, kad kādam izdodas izbēgt no viņas kaulaino roku apskāvieniem.
"Montij, palīdzi Svētajam tēvam piecelties," Kārpenters pavēlēja. "Un tu, necilvēks," viņš pagriezās pret zvēru, "nāc!" Mēģiniet nākt iekšā, un es atkal izturēšos pret jums!
Spoks ņurdēja, vicināja asti no vienas puses uz otru, gatavojās lēkt, taču pēkšņi mainīja nodomus un pazuda miglas mākonī, kas piepildīja zālienu. Tas bija tēvs Jakovs, kurš piegāja pie loga, satvēris rokās milzīgu sudraba krustu un lasījis lūgšanu. Kad viņš teica "Āmen", viņš pagriezās pret Kārpenteru un sacīja:
"Viņš atkāpās, kas pierāda būtnes dēmonisko dabu." Esmu dzirdējis leģendas un pasakas par spokiem… bet lai pats to redzētu… Lai žēlsirdīgais Kungs glābj mūsu dvēseles…
* * *
Kungs pamodās, sēžot uz kāpņu pakāpieniem. Netālu gulēja Montijs tik neērtā pozā, ka bija grūti iedomāties, ka cilvēks varētu pat tā gulēt. Galdnieks sāka izmisīgi taustīties pēc sava pistoles. Un tad es pamanīju pie loga stāvam priesteri un viņam blakus viņa ieroci.
"Es to noliku," viņš paskaidroja, "lai jūs nejauši nevienu nenošautu, kamēr guļat." Zvērs vairs neparādījās, migla noskaidrojās līdz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulējis ne mirkli, Kārpentera kungs, man vajag atpūsties un atgūt spēkus. Pamodiniet mani pusdienlaikā," tēvs Jakovs pamāja ar galvu uz zāliena pusi, "mums vēl ir daudz darāmā."
* * *
Pie durvīm klusi klauvēja. Tad atkal un atkal, skaļāk un uzstājīgāk. Priesteris atvēra acis un saviebās no galvassāpēm. Spēcīgais klauvējiens to tikai pastiprināja.
