Marjaša samiedza acis.
"Es tevi aizbraukšu," viņa nelaipni teica. "Kad atgriezīšos, es noskaidrošu, kur jūs slēpjat šo neķītrību, un es to izlešu!"
"Nu, laimīgi," Vasilijs atvadījās.
Tihomirs piecēlās un uzsita viņam pa plecu, it kā apskādams viņu.
"Tu paturi viņu tur, un es viņu paslēpšu," viņš čukstēja un skaļi piebilda:
– Esi vesels, Vasja, lai tev viegls ceļš!
4. nodaļa. Vasilijs šķērso robežu
Pirms došanās ceļā Marjaša paķēra tīklu, kas karājās pie sienas zem plaukta.
"Kā tu domā, ka?…" priekšnieks noslēpumaini jautāja un pamāja uz Vasīliju.
"Redzēsim," viņa drūmi atbildēja.
Uz ielas, protams, pirmais, ko Vasīlijs jautāja par tīklu, bet Marjaša to tikai pamāja.
"Tur mēs redzēsim," viņa izklaidīgi sacīja un tad, uzmundrinājusies, jautāja: "Kur jūs dodaties?"
"Mēs tur redzēsim," Vasilijs viņai atbildēja tādā pašā tonī.
Viņš pats vēl nezināja atbildi. Es tikai cerēju, ka tas viss beigsies, un viņš pamodīsies, un visam būs vienkāršs izskaidrojums. Viss, ko viņš droši zināja, bija tas, ka viņš pametīs. Un varbūt viņš nekad mūžā nestrādās reklāmas industrijā, nu, pie velna.
Dienasgaismā ciems izrādījās pavisam nožēlojams un netīrs. Mājas, zemas, no baļķiem, pelēkas no lietus un vēja, stāvēja tuvu viena otrai, veidojot šauru līku ielu. Jumti – visi bez skursteņiem – bija klāti ar plāniem dēļiem, kas bija sabīdījušies uz sāniem un bija tik nolietojušies, ka tos uzreiz nevarēja atpazīt kā dēļus.
Aiz mājām varēja redzēt sakņu dārzus, pārsvarā līdz viduklim aizauguši ar nezālēm. Starp šo zāli dažviet skumji stāvēja ābeles un ķirši, un vienuviet, kaut kā notīrīti, daži trausli augi, kas izlīda līdzenās rindās, acīmredzot kultivēti, jo bija nokalti bez laistīšanas.
Šeit netika ierīkoti žogi, to vietā tika stādītas saulespuķes. Uz viņu zelta cepurēm spalvas šūpojās kā zvirbuļi, piepildot viņu vaigus. Un ceļš, šķiet, patiešām tika izmantots kā poligons. Vasilijs, skatoties apkārt, pat pamanīja vecu filca zābaku, kas noslīka žūstošā peļķē. Turpat netālu airēja vistas, knābājot viņu.
Visu šo skaistumu aptvēra siltas zilas debesis, lielas, kādu Vasilijs nebija redzējis, dzīvodams pilsētā. Droši vien tādas debesis ir tikai ciemos.
– Ko jūs darāt, lai šeit dzīvotu? – Vasilijs jautāja, skatīdamies apkārt. – Ir uzsākti sakņu dārzi… Vai ķerat zivis?
Un viņš paskatījās uz tīklu uz sāniem.
"Cara tēvs neatsakās no žēlastības," Marjaša sarkastiski atbildēja. "Saskaņā ar viņa dekrētu pārtikas produkti mums tiek atnesti reizi četrdesmit dienās, un tas ir bezjēdzīgs." Šeit mums nav ne labības, ne dzirnavu, mēs nevaram ne sēt, ne pļaut – ļaunie gari, vienā vārdā. Tātad mēs dzīvojam no karavānas uz konvoju.
Un viņa bez ņirgāšanās piebilda:
– Mēs arī ķeram zivis. Mežs joprojām palīdz, ir sēnes, rieksti, ogas un medus. Vai mums vajag daudz?
Pie pēdējās mājas Vasilijs paskatījās apkārt, cerēdams ieraudzīt tēvoci Dobrjaku, kurš pārvērtās par lāci, taču viņu nepamanīja. Bet otrpus ceļam divi puiši sēdēja uz sadrumstalota, sausa soliņa, izstiepuši kājas un nagus, lobīja sēklas. Abām ir līdz pleciem gari tumši mati, sasieti ar lencītēm, identiski krekli bez izšuvumiem.
Vasīlijs paskatījās uz savējiem un ar izšuvumiem, atcerējās, ka bija aizmirsis savus džinsus un sporta kreklu priekšnieka mājā, un pamāja ar roku. Ja tas nav īsts, tad kāda starpība?
Viens no puišiem skaļi svilpa, bet otrs iesaucās:
– Eh, Marjaša ir laba, bet ne mūsējā! Vai atradāt savu līgavaini? Kas pie velna ir šis pinkains puisis?
