– Uh, muļķis! – Marjaša sacīja, atgrūdīdama viņu. – Vai esi galīgi zaudējis prātu? Vai tu esi no prāta no tēta medus?
Viņa nebija dusmīga, bet apmulsusi gandrīz līdz asarām. Un es nevarēju pamosties.
Vasīlijs nodejoja īsu, bet enerģisku deju un uzsita, juzdamies pavisam stulbi (jo arī tas neizdevās), un tad paraustīja plecus un teica:
– Labi, es tikai jautāju. Tas ir neiespējami, vai ne? Nu ko tu gaidi, ejam tālāk.
Un aizgāja.
Marjaša sekoja, bet palika soli aiz muguras, un, kad Vasilijs atskatījās, viņa vispirms paskatījās uz mežu, tad uz savām kājām, bet ne uz viņu. Ja viss notiekošais būtu īsts, var iedomāties, ko viņa par to domātu. Noteikti nekas labs.
Tas avots, kas iznāca no zemes pie kalna, skrēja tālāk pa pļavu pa grāvi un ieplūda mazā ezerā, vai varbūt pat purvā, dubļains un aizaudzis. No attāluma Vasilijs to uzskatīja par krūmiem klātu izcirtumu, un tikai piegājis tuvāk ieraudzīja, ka ūdens mirdz.
Pelēkzaļajā niedrā, to saspiedis, stāvēja pelēkzaļais pūķis Griška un domīgi kaut ko košļāja. Starp citu, viņš izrādījās bez spārniem.
Acīmredzot arī Marjaša viņu pamanīja. Elsodama viņa paātrināja gaitu.
– Precē savu nolādēto zvēru! – viens no niedrēm nolādēja. – Viņš klīst apkārt, visu mīda, biedē lozņikus!
Vilks ar jautru riešanu metās uz priekšu, un Griška atkāpās, bailīgi šķieldama acis. Blakus pūķim Vasilijs ieraudzīja vecu vīru ar garu zaļu bārdu un tādiem pašiem matiem, kailu līdz viduklim. Varbūt arī no vidukļa, bet to slēpa ūdens. Viņa tievajā, kruzainajā plaukstā sita zivs, kas noķerta aiz astes.
– Griška! – Marjaša iesaucās. – Nu nekaunīgi!
Pūķis vainīgi pamirkšķināja, tad, izstiepdams kaklu, izrāva vecajam zivi, un tagad tā it kā atkāpās, un tad pavisam neveikli ieskrēja laukā, prom no dusmīgās saimnieces. Vilks dzenās viņam pakaļ, rejot, bet drīz vien atpalika.
– Jūs viņu pilnībā izšķīdinājāt! – vecais vīrs zvērēja, kratīdams dūri. – Viņam vairs nav dzīvības! Staigā apkārt un ēd, ēd zivis, viņš ir kaulu ēdājs, kas viņam vainas? Piespiediet dakšiņu, un tas arī viss. Bogdaša teica, ka čūska nozaga tavu mazo govi…
– Klausies viņā vairāk! – Marjaša dusmīgi atbildēja, un viņas acīs iemirdzējās zaļa uguns. – Šodien skatījāmies, viss ir savās vietās. Bogdašs ir tik gudrs puisis, ka nevienu citu neatradīsit: saki, lai viņš saskaita rokas pirkstus, bet dod viņam divas dienas, un viņš to pat neskaitīs!
"Un, ja Griška nav nozagusi govi, viņš to darīs," vecais vīrs spītīgi sacīja. – Ar dakšiņu tas arī viss.
Ar šiem vārdiem viņš pagriezās un nogāja zem ūdens, tikai pīle sāka riņķot riņķos. Un viņš nesteidzās parādīt sevi ārpusē.
"Viņš nirst," Vasilijs ar cieņu sacīja. – To es saprotu, elpu!
Viņš vēl nedaudz stāvēja, vēroja, un viņa dvēselē iezagās šaubas.
– Vai vectēvs nenoslīka stundas laikā? – Viņš uzmanīgi jautāja Marjašai. – Viņš ir mazliet no tā, ar sveicieniem. Vakar viņš ielauzās manā pirtī…
– Kurš, onkul Mokrous? – viņa bija pārsteigta. – Vai jūs nevarat atšķirt ūdens puisi no bannika? Ejam, it kā man nebūtu ko darīt, izņemot staigāt ar tevi. Tur tas ir, ceļš, met cilpu pie kapsētas, un tur mēs atvadīsimies.
Un viņa klusi smaidot piebilda – varbūt ne Vasilijam, bet tieši tad, kad viņa skaļi domāja:
– Paskaties, puisis aizrāda, bet viņš pats baro Grishka zivis…
Vasilijs paskatījās no viņa rokas: un patiešām tālumā uz zema kalna varēja redzēt, iespējams, akmens kapakmeņus, un aiz kalna kā spoža josla bija ceļš. Starp mežu un kapsētu stāvēja kāda māja. Vasilijs domāja, kurš dzīvos šādā vietā, un nolēma, ka tas būs apkopējs.
