– Kas, pie velna, ir Ēriks? – Ja tev paveiksies, tu redzēsi," Stella turpina uzkurināt atmosfēru.
Drīz vien mūs savāc kāda uzmundrinoša meitene un pavada cauri aizkulisēm uz skatuvi. Uz skatuves ir gandrīz pilnīga tumsa, un no publikas dzirdami aplausi.
– Bravo… Bravo…
"Tas ir ‑dīvaini… Tas ir tas, kā jūs kliedzat māksliniekiem pēc veiksmīgas izrādes… Jums šie vārdi vēl ir jānopelna."
Es jūtos neērti šurpu turpu, mani pleci ik pa brīdim pieskaras citu cilvēku kailai ādai, es jūtu viņu smaržu, viņu elpu, viņu pieskārienus, mūsu šeit ir pārāk daudz. Balss no publikas turpina raidījumu:
– Labdien, dārgie kandidāti. Vēlos paskaidrot, ka jums ir tikai viena iespēja veiksmīgi piedalīties atlasē. Visi tie, kas izstāsies, nekad vairs nenāks pie manis, nekad, mums ir visi jūsu dati.
Pūlis uz šiem vārdiem reaģē ar satrauktu murmināšanu.
– Un tagad jūsu uzdevums. Noņemiet savu apģērbu....
Pūlis eksplodē ar murmēšanu.
– Visi neapmierinātie var atstāt zāli, labi pavadīt," balss turpināja.
Daži cilvēki atstāj skatuvi.
– Labi, kas palicis. Lūdzu, novelciet drēbes.
– Līdz biksītēm? – jautā ‑kāda kaut kāda kautrīga balss.
– Līdz ādai, mani mīļie… Un steigšus.....
Kustība, es nevienu neredzu pūlī, tikai dzirdu drēbju šalkoņu un jostu sprādzīšu cinkšķi.
"Ko, pie velna? Ko man darīt?"
Taču vēlme iegūt oficiālu darbu un pieredze strādāt ar slavenu horeogrāfu pārvar kaunu.
"Labi, tas nav nekas liels, šeit ir tumšs, turklāt visi šie cilvēki mani neredz, un arī es viņus neredzu."
Es ātri izģērbjos, tikai nedaudz vilcinājos, pirms novelku biksītes. Dziļi ieelpojot, it kā pirms lēciena ledus bedrē, novelku arī tās. Asinis man uzplūst ausīs, pulss paātrinās.
Caur pūli atskan čukstus. ‑Kāds jautā:
– Kas tālāk? Sveiki, vai kāds ir dzīvs?!
Tajā brīdī ieslēdzas prožektori, un realitāte ar betona plāksnes spēku ietriecas manā apziņā. Mani ieskauj desmitiem kailu ķermeņu visā to krāšņumā un neglītumā. Krūtis, krūšu sprauslas, dzimumlocekļi, sēžamvieta, tas ir kā groteskā Bosha gleznā.
– Tagad dejojiet," balss murmināja, it kā izsmejoties.
Sāk skanēt mūzika, un es ar šausmām saprotu, ka tā ir "Kalnu karaļa ala".
* "Kalnu karaļa alā" ir skaņdarbs no norvēģu komponista Edvarda Grīga svītas "Per Gynt" pēc viņa tautieša dramaturga Henrika Ibsena tāda paša nosaukuma lugas.
Visi sāk kustēties pa skatuvi, cenšoties pēc iespējas vairāk parādīt savas prasmes. Daži cilvēki paņem savas drēbes un aiziet, bet es neesmu kautrīgs.
Kad ritms uzņem maksimālu ātrumu un melodija eksplodē ar histēriskiem augstiem akordiem, es jau plīvoju pāri skatuvei, bez kauna. Mūzika apstājas, un es dzirdu sevi un apkārtējos, kas smagi elpo. Mūsu ķermeņus klāj sviedru lāses, mēs esam apsvīduši un trīcam no pārtrauktas elpošanas. Es jūtu, kā mana vēdera lejasdaļa deg ar uguni, kā tas bieži notiek, kad pilnībā nododos dejai. Manas kājas ir slapjas, un man ir tik kauns, ka es vēlos no šejienes aizbēgt.
– Bravo! Bravissimo!
Apskatos apkārt, uz skatuves nav palicis vairāk par duci cilvēku. Tostarp Stella, viņa skatās tieši caur mani, un es sekoju viņas skatienam un aizraudos. Uz skatuves kāpj augumā augsts vīrietis ar dievības augumu. Uz viņa kā uz dzīvas rokasgrāmatas varētu mācīties anatomiju, un es to redzu, jo viņš ir pilnīgi kails. Viņš turpina aplaudēt, un viņa vīrišķība raustās ritmā.
– Apsveicam! Jūs visi esat uzņemti…
