– Es arī neesmu sajūsmā, ka man nāksies nēsāt šo veco kaulu maisu," es jokojot nopriecājos.
‑– Ahahahahahah, touché," vīrietis sūkstās.
– Ko mēs skatāmies?
Mēs nejauši izvēlējāmies kādu filmu un smējāmies līdz raudām par ‑kādu briesmīgu vācu komēdiju. Un mēs skatījāmies to oriģinālvalodā un bezdievīgi ņirgājāmies un ņirgājāmies par aktieriem.
– Alles gute…" Henrijs basēja.
– Dast ist fantastisch," es komiski pīkstēju.
– Ak, yah, yah, yah, yah, dos no gute… Irina…" atkārtoja Henrijs.
– Es esmu Sji Dzjiņpins, – es izstiepu acu kaktiņus, izliekoties par Ķīnas līderi.
‑– Ahahahahahaha…" Henrijs smējās.
Mēs nomirām no smiekliem. Henrijs sēdēja savā dīvāna pusē, rokas stiepiena attālumā, tik tuvu un vienlaikus tik tālu. Es baidījos spert pirmo soli, māte man bija mācījusi, ka vīrietim jācenšas panākt sievieti. Henrijs bija pārāk labi audzināts, lai ‑kaut ko darītu pats.
Mēs tā dzīvojām, pārņemti neskaidras vēlmes viens pēc otra. Bet šodien, pēkšņi, – sacīja Henrijs, viņa balss no smiekliem bija mazliet aizsmakusi.
– Nāc pie manis…
Es šaubīgi paskatījos uz viņu. Viņš paskatījās uz blakus sēdošo.
– Tieši jums?
– Jā, ja jums nekas pretī....
Un es neiebilstu, noslīdēju uz dīvāna, piespiedu sevi pie viņa ķermeņa, sajutu, cik viņš ir plāns un trausls, kā kristāls, bet iekšēji tik spēcīgs un ciets. Viņš ne reizi nesūdzējās par savu slimību, pārvēršot to humora formā. Henrijs uzlika savu roku man ap plecu, tikpat viegls kā sēžamajā brīdī nosēdusies varde.
– Vai es varu? – Viņš klusi pajautāja.
Es piekodināju, jo sajutu, ka man kaklā ieķēries kunkuliņš. Mēs vairs neskatījāmies filmu, lai gan skatījāmies uz ekrānu kā idioti. Henrijs maigi samīļoja manu matu galus, un es ieklausījos viņa sirdspukstos.
– Henrijs…
– М?
– Kā tas ir mīlēties?
– Ehm… – man šķiet, ka viņš aizrīdējās no pārsteiguma.
– Zini, Irina, es neatceros, tas bija sen…
– Bet kas par to? Un visas tās sievietes… kas pie jums nāk piektdienās?
– Irina, tas nav nekas cits kā mīlestība… Kāpēc tu jautā?
Viņa balss bija nedaudz aizsmakusi un no apmulsuma raiba.
– Parādiet man?
– Iriina…" viņš izrunāja manu vārdu, it kā pārdzīvotu nepanesamas mokas.
Es pacēlos uz rokas un ieskatījos viņa acīs, kas vājā gaismā bija zilas un dziļas kā Hudzonas ūdens.
– Irina…
– Neatmet mani, es zinu, ka arī tu ‑kaut ko jūti…
– Un tāpēc es to nevaru darīt ar jums....
– Kā?
– Jums nav… Jums nav bijuši vīrieši, vai ne?
– Bija…
– Nav taisnība, jūs vienmēr skatāties pa kreisi, kad jūs melojat – viņš, šķiet, nav viegli vadāms.
– Labi, tā nebija, kāda tam nozīme?
– Liels. Pirmajam reizē jābūt visskaistākajam. Noteikti ne ar nožēlojamu invalīdu.....
– Nesauc sevi par tādu! – Es gandrīz kliedzu šos vārdus, it kā viņš būtu mani apvainojis.
– Bet tā tas ir… Es nevaru jums dot to, ko vēlaties......
– No kurienes jūs zināt, ko es gribu? Kāda ir tā augstprātība?
– Es vienkārši zinu…" viņš to pateica tik klusi, gandrīz čukstus.
– Ziniet ko? Jūs neko nezināt! – Es nespēju atrast vārdus, lai viņu sāpinātu tā, kā viņš sāpināja mani. Es vienkārši aizskrēju uz savu istabu, norijot asaras.
