Un es vispirms jautāju:
–Vai tu ar Sašu runāji? – viņa klusi pamāja. Un nostalģija mani vienkārši pārņēma. Mammas mīļākā taktika. Mēs klusējam, skatāmies sērīgi, un runātājs automātiski sāk attaisnoties. Acīmredzot mamma bija pavisam aizmirsusi, ka tāda taktika uz mani jau sen vairs nedarbojās. – Tas ir labi, tad jūs jau zināt, ka mēs šķiramies. Lēmums ir tīri mans personisks, jūsu mīļotā Saša absolūti ne pie kā nav vainojama. Es vienkārši vairs negribu tā dzīvot.
Un tad mamma mani pārsteidza, paceļot balsi, kas viņai bija neparasti.
– Kā tā, Veronika?! Kā tu gribi dzīvot?! Tomēr tev viss gāja labi,” viņa izdvesa un mierīgāk turpināja: “Saša domā, ka tev ir mīļākā.” Pēdējā laikā esi mainījusies, kļuvusi domīga, pret viņu atdzisusi. Tev pēdējā laikā ir radušās dīvainas domas. Veronika, vai vari pateikt savai mātei patiesību, vai tā tiešām ir taisnība? Vai tev ir mīļākais?
Izrādās interesanti. Tas nozīmē, ka Saša jau ir paspējusi sagatavoties, iekārtojot manu mammu tā, kā viņam vajag. Un viņš zina, ka es nesatricināšu mūsu attiecības viņas priekšā. Jā, vīrs mani ļoti labi pazina. Starp citu, interesants gājiens no viņa puses. Un vajadzēja visu tā sagrozīt?
Es jutos kā seriāla varone, kāds ar pārāk mežonīgu fantāziju. Labāk ir nekavējoties nomierināt mammu. Tāpēc es apsēdos viņam blakus un atbildēju:
– Mammu, es šķiros no vīra, jo nevaru ar viņu dzīvot. Es smaku viņam blakus, man nepietiek dzīves, vai tu to saproti? Kāpēc tu tā skaties uz mani? Saprotu, ka visi priecājas, ka meita ir iedzīvojusies. Vienkārši es nejūtos labi.
Un viņa patiešām bija apjukusi. Es redzēju viņas apmaldījušos skatienu, bet viņas klusēšana ātri beidzās. Un viņa sāka mani pārliecināt:
– Bet tu pati viņu izvēlējies, Veronika. Un tagad jums ir slikts garastāvoklis, vai arī jūs kaut kas aizvaino, un tas ir, šķiršanās? Tici man, man un tavam tētim mūsu ģimenes dzīvē bija dažādi atgadījumi. Brīžiem man bija grūti, bet mēs esam kopā. Mēs mīlam viens otru un novērtējam gadus un bērnus, kas mūs saista.
– Tas ir labi, mammu, tas nozīmē, ka tas tev ir pieņemami. Bet man tādas attiecības nav piemērotas. Es sapratu, kas man vajadzīgs. Tātad man nav vajadzīga šāda ģimenes dzīve. Es nolēmu, un tas būs mans ceļš. Un tagad es iešu gulēt.
Mamma gribēja vēl ko teikt, bet es noskūpstīju viņu uz vaiga un, novēlot labu vakaru, devos uz savu istabu.
Un tur, guļot gultā, es ļāvu asarām vaļu. Pārsteidzoši, es devos gulēt pilnīgi mierīga, domājot, ka no visiem šiem pārdzīvojumiem es uzreiz aizmigšu. Kāpēc!
Es gulēju, un manā galvā pazibēja tieši tie mirkļi, kas mani sāpināja visvairāk. Un es to nevarēju izturēt, es raudāju tik daudz, ka man bija bail, ka mana māte dzirdēs un atnāks skriet. Un es nevaru izturēt tādu kaunu. Es aizmigu sagrauta.
No rīta gāju cauri līdzpaņemtajām lietām un nolēmu, ka ģērbjoties šajos garlaicīgajos tērpos noteikti jaunu dzīvi nesākšu. Galu galā man tādas lietas nepatīk, man patīk spilgtākas, piesātinātākas krāsas, iespaidīgāki modeļi.
Jā, es biju viena no populārākajām meitenēm institūtā! Kas ar mani noticis?! Galu galā es biju tik forša, mēreni atslābināta, pievilcīga un dzīvespriecīga meitene. Viņai patika peldēties, viņa bieži devās mežonīgos tūristos kopā ar zēniem un meitenēm un prata dziedāt, tāpēc viņa bieži uzstājās institūta festivālos. Viņa dejoja ballītēs, tostarp tajās, kurās piedalījās vilkaču skolēni.
