Nepagāja ilgs laiks, kamēr ieradās bugas. To nebija daudz, apmēram pieci. Būtnes pārvietojās tik ātri, ka nevarēja atšķirt, kur ir viens kukainis, bet kur vairāki skraida pēc kārtas. Mēs turpinājām šaut un turējāmies savās pozīcijās. Mēs bijām apmācīti to darīt – vieglāk ir sagaidīt kukaiņus aizsardzībā un tad virzīties uz priekšu. Mēs sākām darīt visu strikti pēc grāmatas. Mēs nošāvām visus, kas atradās mūsu darbības zonā, spēra trīs soļus uz priekšu. Tas ir, līdz apstājāmies pārdesmit metrus pirms ieejas tranšejās.
Kurjeri atgriezās un atnesa sliktas ziņas. Kājnieku ložmetējiem beidzas munīcija, un lai apgādes rota spētu viņiem piegādāt munīciju, tas nozīmē, ka vienam no mums jāpaliek šeit un jāapsargā ieeja.
– Suce! Labi, jūs četri, nē, apstājieties! Jūs trīs palieciet šeit, divi no jums paliek tranšejā aiz mums, pēdējais vēro debesis. Nesapinieties kopā, citādi jūs visi uzreiz nomirsit. Vai tas ir skaidrs?
– Jā, kungs!
Es nezinu, kas ir sliktāk. Palikšana šeit tikai trijatā vai došanās ārā ar visiem septiņiem no mums, lai stātos pretī kukaiņiem. Bapoto sadalīja mūs divās vienībās. Otrās vienības komandieris ir Prohorovs. Viņš un divi citi devās pa labi. Mēs četri sapulcējāmies pa kreisi. Es piegāju pie mūsu pagaidu komandiera.
– Sergej, ko mēs darām?
– Es nezinu, ko, pie velna, mēs darām. Vētra. Labi, vīri, iesim pa divi. Es un Toms ejam pirmie, jūs, puiši, metru aiz muguras un vērojiet debesis un sānus. Labi. Izejam.
Es negribēju iet pirmais. Velns tevi, Sergej. Ar moritu uz pleca es virzījos uz priekšu.
Otra komanda bija pazudusi no redzesloka. Viņi droši vien bija iekrituši tranšejā. Šādu tranšeju bīstamība bija tāda, ka tās bija līdzīgas tai, no kuras mēs nācām. No tālienes mēs to nevarējām saskatīt, bet piecdesmit metru attālumā varēja būt pagrieziens un ieplaka, kur atradās pagaidu lazarete, komandpunkts vai arsenāls. Šeit ir vajadzīgs vesels čūts, tas ir, piecas reizes vairāk karavīru. Tā, ka daži iet gar tranšejām, lielākā daļa blakus uz zemes. Bet mēs darīsim, ko spēsim.
– Draudi no debesīm!
Es nokritu uz muguras, vēl pirms teikums bija beidzies. Seržants Pračeks mums burtiski bija ievingrinājis refleksus šādiem signāliem. Dažas sekundes vēlāk virs mums pārlidoja milzīgs zaļš radījums. Tikai pāris metru mūs šķīra no zirnekļa. Ar nesaprotamu skaņu vabole pazuda no redzesloka. Bet mūsu priekšā parādījās jauni. Gar tranšeju uz mums tuvojās trīs zirnekļveidīgie karavīri. Divi no tiem skraidīja pa zemi, bet pēdējais, tas, kas atradās centrā, bija ar visām ķepām uzrāpies uz tranšejas malām un bija nolaidis vēderu un žokli uz leju. Viņi nav tik stulbi. Viņš ir izdomājis, kā mūs izvilkt ārā.
– Kāds viltīgs radījums!
Prohorovs man piekrita. Uzlēkusi uz ceļgala, es atklāju uguni. Vabole, kas ar seju mēģināja sasniegt tranšejas dibenu, nokrita, aizšķērsojot mums ceļu. Acīmredzot lode trāpīja nervu sistēmā. Prohorovs un viņa zēni nogalināja vēl divus. Mēs visi skatījāmies viens uz otru apstulbušām acīm. Pārāk daudz notikumu vienā stundā.
Mēs turpinājām virzīties gar tranšejām vēl gandrīz pusstundu. Ik pa brīdim kaut kur pa labi aiz mums bija dzirdama šāvienu šāviena. Acīmredzot mēs bijām krietni priekšā Bapoto un pārējiem. Mēs vairs neredzējām nekādus kukaiņus, un līķu bija arvien mazāk un mazāk. Tikai uz grīdas bija savādi netīrumi, kas sajaukušies ar zemi.
