– Turpat priekšā ir kāds zars, tur noteikti ir kāds padziļinājums. Ko mēs darīsim?
– Ejam uz priekšu, kāds muļķīgs jautājums, tikai jūs divi ejiet blakus tranšejai.
– Ko darīt ar zirnekļiem?
– Velns, es par viņiem visu aizmirsu. Tad mēs ejam pa to pašu ceļu. Un līkumā es iesim pirmais, bet Toms pārbaudīs caurumu.
– Tas ir labs.
Izskatās, ka Prohorovs mēģina mani nogalināt. Ja tā ir tikpat dziļa un plaša kā ieeja tehniskajos gaiteņos, es esmu miris. Desmit vaboles varētu ietilpt šādā spilventiņā. Manas sliktās domas netraucēja virzīties uz priekšu. Soli pa solim tuvojos pagriezienam uz nezināmo.
Sergejs un es apstājāmies vienlaikus. Viņš paklanījās pie ieejas un devās līkuma virzienā. Viņš piespieda muguru pie tranšejas sienas un ievirzīja automātiskās šautenes korpusu nezināmajā ejā. Kādā brīdī Sergeja acis paplašinājās, un viņa šautenes purns sāka kustēties. Sagaidījis, kamēr Prohorovs sastingst tieši ieejas priekšā, es uzmanīgi ieskatījos ejā. Mana biedra reakcija uzreiz kļuva skaidra. Samērā plašajā un dziļā padziļinājumā gulēja milzīga vaboles ķermenis. Tas vien aizņēma visu pieejamo telpu. Izkraušanas kuģa lieluma, matēti melnā krāsā, apakšā atradās "tankkuģis". Es turpināju bailīgi raudzīties milža mugurā. Atceroties visu, ko par to stāstīja mācībās.
Ja jums nav smago ieroču, jums nav gandrīz nekādu izredžu to nogalināt. Varētu mēģināt detonēt ar granātu pie purna vai mēģināt izveidot caurumu un iemest tur sprāgstvielu lādiņu, taču vienā vietā būtu jāieliek gandrīz trīs magazīnas un pēc tam trāpīt ar granātu vai spridzekli. Ne tikai tas, bruņutērps varēja izšaut liesmu strūklu divdesmit metru attālumā. Tā bija karstāka nekā kosmosa kuģa turbīnas. Tā pat neatstātu pelnus uz bruņām. Federācija bija sākusi ražot karstumizturīgus nocietinājumus, taču nebija pietiekami daudz materiālu, lai ar kaut ko tādu apgādātu visus karavīrus.
Tas bija kā klikšķis galvā. Es apsēdos uz vienas kājas un ar brīvo roku uzsūcu nedaudz netīrumu. Līdz šim nebiju uz to skatījies, bet tagad sapratu, ka tie ir pelni. Visur bija jūtama degšanas smaka, daudzviet postenī dega. Tāpēc mēs neko nejutām.
Man galvā it kā pūta vējš. Es sāku berzēt pelnus starp pirkstiem. Apziņa, ka no karavīriem vairs nav palicis ne miņas, bija nomācoša. Cik daudz vīru tur bija? Spriežot pēc pelnu daudzuma, vismaz piecdesmit. Acīmredzot viņi bija ceļā uz savām pozīcijām, kad cisterna izlauzās cauri betona grīdai un vienā sekundē viņus visus sadedzināja. Aiz muguras dzirdēju, kā viens no kaujiniekiem vemj. Šķita, ka es nebiju vienīgais, kurš saprata, kas šeit bija noticis. Manu melanholiju pārtrauca Prohorovs.
– Mēs nevaram vienkārši paiet garām. Ja viņš ir dzīvs, mums jāmēģina nogalināt šo radījumu.
Es gribēju viņu aizsūtīt prom. Mums bija tikai kājnieku ieroči un pāris granātas katram. Nekas tāds, ko parasti neizmantotu, lai nogalinātu šādu briesmoni. Mēs esam tikai četri, tieši no treniņnometnes. Bet loģika man teica, ka viņam bija taisnība. Mēs nevaram pat apsvērt iespēju atstāt to šeit dzīvu. Šāds kukainis varētu viegli pārlauzt nometnes sienas, sagraujot pulka aizsardzību. Tagad viņš praktiski atradās zemē, un bija iespēja uzlēkt uz viņu no augšas vai izkļūt no tranšejām un mest granātu tieši viņam uz galvas. Galvenais ir uzreiz mainīt sprādziena taimeri. Vismaz ir plāns
– Labi, tu ar mani?
– Protams, Toms! Jūs, puiši, piesedziet mūs. Es ņemšu virsū, bet tu mēģini piekļūt viņam tuvāk.
