Mums bija jāsteidzas. Viņš pēkšņi nodomāja, ka bērni, viņa bērni, par kuriem viņš bija atbildīgs, droši vien jau ir uzzinājuši patiesību – ne to, ka svešā meitene… kā viņu sauca… šķiet, Katja, stāstīja viņiem vārdos, bet patiesība – kad debesis vārījās no sprādzieniem pretgaisa šāviņiem, tie tev mugurā kliedz “Stop, es šaušu!”, un nez no kurienes parādās dīvaini cilvēki, kas izstaro tumsu un briesmas, kā elles priekšvēstneši, dara savu darbu un aiziet, atstājot tevi vienatnē ar sevi un kluso jautājumu: “Kad pienāks mana kārta?
Šarovs uzmanīgi ložņāja gar žogu – ceļš, pa kuru patruļa (vai kas viņi bija), izgāja uz šosejas, pa kuru plūda cilvēku upe. Aiz kalna nebija redzami cilvēki, taču nepārtrauktā dūkoņa, kas nāca no turienes, nedaudz atgādināja dīvainu nebeidzamu piedziedājumu, kas iestrēdzis uz vienas bezgalīgas zemas nots.
Viņš nodrebēja un atcerējās adresi, ko vīrietis ģērbtuvē viņam bija pateicis. Lai tur nokļūtu, bija jāiziet uz Shchelkovskoje šosejas, kas nozīmē, ka uz Bolshaya Cherkizovskaya un nebija iespējams izvairīties no satikšanās ar cilvēkiem.
Pārrāvis mēteli, viņš ātri gāja uz priekšu, ar acīm atzīmējot visas briesmas, kas varētu sagaidīt. Pirms sasniedza Čerkizovskaju, kreisajā pusē viņš ieraudzīja lielu koka māju. Uz fasādes karājās liela taisnstūra zīme ar lieliem, melniem burtiem uzzīmētiem vārdiem “Policija”.
Kāds vīrietis stāvēja uz kāpnēm un ieskatījās bezgalīgajā pūlī. Viņš bija ģērbies ādas jakā ar krusteniskām jostām. Viņam pie sāniem karājās maks. Vīrietis klusēdams smēķēja. Šarovs uzreiz saprata, ka no tikšanās ar viņu nevar izvairīties, un, visticamāk, tas viņam neko labu nesolīja.
Pa kreisi uz celiņa sastingusi stāvēja nezināmas markas vieglā automašīna, nedaudz tālāk, nedaudz pirms pašas mājas sasniegšanas, bija neliels koka stends. Šarovs nedaudz samazināja ātrumu un paskatījās uz viņu. Vajadzēja izdomāt, ko teikt policistam, no kurienes viņš nāk un kur dodas. Un priekš kam. Ja viņš būtu bijis pūlī, jautājumi nerastos, bet viņš nāk no stadiona puses, un tur…neviens cilvēks un patruļa tikko nav skrējuši garām, kas šāva, kā viņi droši vien domāja, marodieris vai iebrucējs, bet patiesībā viņš treneris.
Manā galvā drudžaini lēkāja domas. Viņš sastinga pie stenda, pat nemēģinot paskatīties uz to, kas tur rakstīts. Un, kad smaga roka uzkrita viņam uz pleca un acīs dzēla no spēcīgajiem cigarešu dūmiem, viņš nodrebēja. Mana dvēsele iegrima papēžos.
– Vai jūs kādu atpazīstat? – viņš dzirdēja aizsmakušu, bet diezgan patīkamu vīrieša balsi.
Šarovs uzreiz nesaprata, ko vīrietis jautā. Pirmā doma bija, ka jautājums attiecas uz tiem cilvēkiem, kuri staigā pa Čerkizovskaju – bēgļiem, bēgļiem no valsts rietumu nomalēm: kā viņš tos pazīst?
Bet, kad pirmais apjukums pārgāja un viņa skatiens bija vērsts uz tāfeli, viņš pēkšņi ieraudzīja, ka virsū bija rakstīts: "Policija viņus meklē." Un zemāk ir pieci vai seši portreti, kas uzzīmēti un atveidoti tik pretīgā kvalitātē, ka diez vai kāds šos cilvēkus atpazītu par noziedzniekiem, pat ja viņi saskartos ar tiem aci pret aci.
Šarovs lēnām raudzījās no vienas sejas uz otru – vispārīgus vaibstus, protams, varēja uzminēt, bet neko vairāk.
Vīrietis pacietīgi gaidīja un Šarovs saprata, ka īpaši nesteidzas, jo bija iespiedis savu upuri stūrī. Viņš pat nesteidzas saprast, kurš ir atgriezies pie viņa, pētot dēli.
