Kad sapratu, ka nevaru atbrīvoties no Roberta tvēriena, es uzspļāvu Markam Nikolajevičam, iesitot viņam tieši pa seju.
– Inga, nomierinies! – Anya kliedza, pievelkot sevi. – Jāizsauc ātrā palīdzība, pēkšņi sāp vēnas.
– Nav vajadzības. – Nastja klusi teica. – Tā ir mana vaina. Viņš negribēja.
– Nastja! – es kliedzu. – Kas?! Kas viņš tāds, kāds traks?! ES to ienīstu!
Fedorcovs aizgāja klusi, atstājot aiz sevis slapjas svītras uz grīdas.
Tagad, rekonstruējot tā vakara notikumus, saprotu, ka viņam sāpēja. Tas ļoti sāp, bet tas nav attaisnojums.
Viņš izslēdza Nastju no savas dzīves.
Tajā brīdī es nedomāju, kas ir aploksnē. Nastjas stāvoklis mani satrauca daudz vairāk. Bet pēc pazušanas es zaudēju prātu. Marks klusēja kā zivs. Un tad viņš vispār pārstāja atbildēt uz maniem zvaniem.
Ko darīt, ja aploksne ir tieši saistīta ar Nastjas pazušanu?
Es pamostos ap astoņiem no ceļa trokšņa. Es atstāju logu vaļā uz nakti: istabā bija auksti. Apsēžos gultā un klausos sevī – galva ir smaga, bet kopumā viss kārtībā. Es piesardzīgi paskatos uz savu telefonu.
Es drebu no aukstuma, man ir grūti atrast treniņtērpu izmesto lietu kalnā un klejoju uz vannas istabu. Pēc dušas izdzeru kafiju, skatoties pa logu, un tikai tad ieslēdzu telefonu.
«Kas nogalināja Sveci?» – nosūtīts divos četrdesmit.
Es skaļi zvēru un dodos paņemt Antoškai viņa neveiksmīgās vakariņas. Viņš mācās otrajā maiņā, bet visticamāk jau ir pamodies.
Uzvelku jaku un izeju kāpņu telpā, uzmanīgi skatoties aiz savām durvīm. Uzmanīgi nospiežu blakus dzīvokļa zvanu. Negribu pēdējos vadus plēst. Gandrīz uzreiz man durvis atver miegains Antoška.
– Inga, sveiks! – berzē acis, izraisot aizkustinājumu.
Mazs, pinkains vilku mazulis.
Kad Nataša dzēra, Svečka viņu bieži baroja. Antoška saprata vairāk nekā jebkurš pieaugušais un kaunējās par savu stāvokli. Viņš pastāvīgi pasargāja savu māti un bija dusmīgs uz Nastju. Viņš atteicās no ēdiena un apsaukāja, bet galu galā atkusa.
Es viņam pasniedzu paku.
– Kad māte pamostas, palūdziet, lai viņa to sasilda. Auksts ēdiens negaršos.
Viņš smieklīgi lec uz vietas.
– Paldies!
– Mans prieks. – pasmaidu un gatavojos doties uz savu vietu.
Tas jūtas nepatīkami uz kājām.
– Tu vakar neatnāci tēvoča dēļ? – viņa jautājums lido uz aizmuguri.
Sirds izlaiž sitienu.
Es atgriežos pie viņa un pietupos, skatoties viņam acīs. Nepatīkamās sajūtas dēļ es pat nejūtu dzīvokļa appelējis smaku.
Varbūt viņš redzēja Fedorcovu? Antoška vilcinās.
– Nu? ko tu vakar redzēji?
«Es noskatījos caur skatienu, lai šis neatgrieztos.» – Nolaiž acis.
Ar «šo» viņš domā savas mātes dzeramo draugu.
«Tātad…» es saspiežu viņa roku, iedrošinot viņu.
– Tāds puisis… gara auguma, ar cepurīti. Viņš stāvēja pie tavām durvīm. Es baidījos, ka viņš mani ieraudzīs, un klusi nokāpu no krēsla, un, kad es vēlreiz paskatījos caur aci, viņa vairs nebija. Vai tu viņu pazīsti? – Paskatās uz mani ar cerību.
– Vai jūs varējāt redzēt vēl kaut ko? – es jautāju uzmanīgi, lai viņu nenobiedētu. – Vai viņš ieradās viens vai ar kādu?
– Viens. Es nevienu citu neredzēju. – Antoška uzmet lielas acis, lai apstiprinātu, ka runā patiesību. – Spuldze slikti dega – nekas cits nebija redzams.
– Neuztraucieties, es droši vien kļūdījos. Ēst. – maigi paglaudu viņam pa galvu un ieeju savā dzīvoklī.
Pie manis atnāca gara auguma puisis cepurītē un meklēja kaut ko, ko varētu paslēpt lielajā lācī vai noglabāt aiz naktsskapīša. Nepietiek informācijas.
