Kur meklēt aploksni? Mums vēlreiz jārunā ar izmeklētāju un Dmitrienko.
Es vairākas reizes pārbaudu durvis. Nemiers steidzas iekšā. Es sāku likt lietas savās vietās. To darot, mani pieķer Kostjas aicinājums.
– Sveika, poga! Palīdzi man. – viņa balss skan satraukta. «Dzīvokļa saimniece, kas zina, kur, uzzināja par manu sodāmību un izmeta mani no istabas.» Ļaujiet man pabūt nedēļu, kamēr es kaut ko atradīšu.
«Nu, protams,» es steidzīgi atbildu, «zini, Kostja, jebkurā laikā.» Tikai es domāju, ka tu dzīvo savā, pie Ļeņina.
Pēc koledžas Kostja gandrīz uzreiz ieguva grafiskā dizainera darbu lielā uzņēmumā. Nauda viņam ātri atnāca: viņš nopirka automašīnu, paņēma hipotēku un pastāvīgi sūtīja naudu mātei.
Es ļoti lepojos ar viņu.
– Es vairs nevilkšu savu. Man vēl ir seši mēneši, lai samaksātu sodu. – viņš skumji pasmaida.
Es saraujos no netaisnības. Kā arī viņa dzīvē nogāja greizi?
– Vai pa ceļam nopirksi šokolādes cepumus? Iedzersim tēju. – Es steidzos mainīt tēmu.
– Nav jautājumu, poga! – Kostja uzmundrina un atvadās.
Ir slikti priecāties par citu cilvēku nepatikšanām, bet es priecājos, ka viņš kādu laiku dzīvos mūsu dzīvoklī. Es sāku tīrīšanu ar dubultu dedzību.
Kostja ierodas, kamēr es pabeidzu gaiteni. Es nolemju viņam neko nestāstīt par pogromu. Es iemetu lupatu spainī, atveru durvis un cieši apskauju viņu. Kostja smaržo pēc aukstuma un piparmētru gumijas.
– Klusu, mazā! – viņš smejas. – Tev pietrūkst manis vai cepumu?
Kostja izskatās lieliski. Šo dažu mēnešu laikā viņš nedaudz pieņēmās svarā. Pelēko sejas krāsu nomainīja sārtums. Kostja atgriezās pie platām biksēm un cepurēm Leona stilā (piezīme – Luka Besona 1994. gada filma).
Es paeju malā un ļauju viņam garām.
– Oooh, jauki, bet tev nevajadzēja tik ļoti censties manis dēļ. – Viņš ķircina, norādot uz slapjo grīdu.
– Laipni lūdzam. Ko vien varēju.
Kostja man iemācīja braukt ar riteni. Es vairākas stundas uzraugu sava klasesbiedra māju, lai dotu viņam brekšus. Deniss noslīcināja manas klades peļķē un kliedza uz visu pagalmu, ka esmu neglīta ar dzelzs gabalu mutē.
– Tas ir viss? – norādu uz mazo sporta somu.
– Dzīve ir parādījusi, ka man nevajag daudz, galvenais ir portatīvais dators.
Viņš īgni pasmaida, un es paslēpu acis, lai viņš tajās neredzētu žēlumu. Īstiem zēniem nepatīk padoties. Viņiem nepatīk, ka viņus žēlo.
Mēs apsēžamies vakariņās. Kostja ēd zupu ar apetīti, zemu noliecoties pār šķīvi.
– Kostja, tu apgulsies Nastjas istabā, labi? – klusi jautāju. – Es nevaru tur gulēt.
Viņš paskatās uz augšu un pamāj. Mēs klusējam. Kostja paskatās uz savu šķīvi. Jaucējkrāns pil, sasitot nervus.
– Nolēmu mēģināt vēlreiz. – Atpazīt ir grūti. – Es nolēmu atsākt meklēšanu. Tagad es piezvanīšu Pjotram Semenovičam, vēlos sarunāt tikšanos. Man kaut kā pietrūkst. Vai kaut kas nav kārtībā. Es vienmēr to zināju, bet man bija ļoti bail uzzināt patiesību, Kostja. Ko darīt, ja viņa ir mirusi? Es tik tikko pārdzīvoju šo identifikāciju. – Pie pēdējā teikuma es nosmaku šņukstu un aizsedzu seju ar rokām.
Morgs smaržo pēc nāves – skāba, caururbjoša smaka. Jaunais izmeklētājs mani veda uz pareizo istabu. Patologs pa telefonu strīdējās ar sievu.
Par laimi rudmatainu meiteņu nav daudz – šī bija krāsota vara. Identifikācijas parādē biju tikai vienu reizi.
– Ne viņa. «Es izdvesu un izskrēju uz ielas.
Man no nervu spriedzes vēma. Tad es raudāju uz soliņa, skatoties uz alejā uzgleznoto klasiku. Es domāju par viņas vecākiem un vīru, vai varbūt viņa vispār nebija precējusies. Man bija kauns, ka esmu laimīga, jo tā nebija Nastja.
