"Tā es esmu," priekšnieks saskrāpēja galvu. "Jūs zināt, ka mēs ar Dobrjaku ne pārāk labi saprotamies." Ja tikai manas palīdzības dēļ viss nebūtu izvērties sliktāk. Nu Vasīlijs prot labi runāt, ceru, ka tiks galā. Un, ja kaut kas notiek, zvaniet man.
– Ko – ja ko? – Vasilijs noskaidroja.
"Ja labais cilvēks ir ļoti dusmīgs," paskaidroja Tihomirs.
Šeit viņš ātri atvadījās un aizgāja, atsaucoties uz biznesu – un kāda viņam varētu būt darīšana šajā tuksnesī?
"Bet mēs varam vispirms aiziet pie mana onkuļa…" ūsainais vīrietis iepriecinoši ierosināja. Acīmredzot viņš arī nesteidzās tikties ar Dobrjaku.
Vasilijs nepavisam nejutās par sevi pārliecināts, bet viņi skatījās uz viņu ar tādu cerību – gan šis puscilvēks, gan Marjaša, gan klusais Mudriks…
"Nu, iesim, vai ne?" viņš apņēmīgi sacīja, pieceļoties no baļķa, iztaisnojot plecus un uzmetot svarīgu seju. – Tagad mēs izlemsim.
7. nodaļa. Vasilijs piedāvā piedāvājumus
Saule bija silta. Var teikt, ka bija pat karsti. Ceļš stipri smaržoja pēc nezālēm, ciets, karstuma izkaltis, un māja smaržoja pēc mitruma. Gar sienu un uz apakšējiem baļķiem bija zaļas sūnas.
Bite dūcināja, laiski lidojot garām. Kaut kur netālu zosis ķiķināja. Vilks pacēla ausi, klausījās, bet nolēma nekur neiet un atkal aizvēra acis. Viņš gulēja uz zemes, saulē, pakļaujot savu putekļaino pusi stariem.
Vasilijs sēdēja uz apgāztas saplaisājušas siles, noliecies uz priekšu. Maryaša stāvēja viņam blakus un izņēma no viņa matiem izturīgās zāles gružus, kas bija izkaisīti ar priežu skujām. Šeit bija arī Mudriks, kurš pa logu vēroja, kas notiek mājā.
"Redziet, šī man ir jauna niša," Vasilijs viņiem paskaidroja, izplešot rokas. – Parasti reklāmdevējiem ir bāze, veicināšanas stratēģija, bet te…
Viņš nopūtās, cenšoties nekustēties.
"Tu esi gudra, Vasja," Maryaša teica ar pārliecību un svieda izvilkto vārpu malā. – Kāpēc jūs nevarat atrast pieeju viņiem?
Mājā atskanēja skaļš troksnis.
"Mums ir jādomā," sacīja Vasilijs. – Hei, nekavējies… Padomājiet, kādus piedāvājumus es viņiem varu piedāvāt.
– Vai man atnest dāvanas? – Mudriks noskaidroja.
– Uzziniet, kādi ieguvumi viņiem ir. Šo pieeju no reklāmas viedokļa, redziet, var pielietot daudzās vietās. Pirmkārt, tu apzini savas vajadzības, tad domā, kā tās apmierināt…
Mājā atkal kaut kas dārdēja, kam sekoja izbiedēts kliedziens.
– Būt dusmīgam, – Mudriks sacīja, skatīdamies pa logu. – Ak, tas ir daudz dusmu. Dusmīgs.
Un viņš veikli izvairījās, un pa logu izlidoja koka bļoda, uzsvilpa virsu Vasilijam, ar rūkoņu nokrita uz ceļa un, nedaudz ripinājies, apstājās.
Vasilijs atkal nopūtās.
Viņi joprojām devās nevis pie tēvoča Dobrjaka, nevis pie tā, kurš pārvēršas par lāci, bet gan pie braunija Molčana. Puscilts – Khokhlik, viņš iepazīstināja ar sevi pa ceļam – lūdza viņu paskatīties šeit. Tātad, viņš teica, puisis priecāsies, ja apsolīsi viņam māju, un ar viesiem…
Bet Vasilijs kaut ko saprata no prieka un bija gatavs derēt, ka tā nebija viņa.
Durvis atvērās, un Khohliks izlēca ārā, viss izspūris, mati stāvus stāvus. Paskatījies apkārt, viņš pamanīja bļodu un auļoja pret to – uz sāniem, uz sāniem.
"Nu jā…" sacīja Vasilijs. – Sūda stratēģija. Eh, žēl, ka esmu pavisam citā profilā… Tātad, reiz lasīju, kā ievest klientu pirkšanas transā, kaut es varētu atcerēties…
– Raganība? – Khokhlik ar cieņu un bailēm jautāja un kustināja kaķa ūsas, piespiežot bļodu pie krūtīm.
