– Vai viņš, piemēram, visu laiku krīt, kamēr viņš kaļ? – jautāja Vasilijs. – Tev tas ir jātur, vai ne?
"Kas zina," Marjaša paraustīja plecus. -Vai mēs tuvojamies? Tas ir biedējoši, Vasja. Viņi ir nelaipni, brīnišķīgi cilvēki, kaut arī ne pēc savas gribas. No viņu kalves dūmiem pa zemi ložņā sērga, drudzis. Viņš apmetās aiz kalna, viņš nenāk pie mums, un mēs arī neejam pie viņa.
"Uh-hu," Hočliks piebilda.
"Forši," sacīja Vasilijs, pacēla uzacis un saskrāpēja pieri. – Labi, pāri kalnam – uz kuru pusi tas ir?
Un viņš paskaidroja uz viņu kluso jautājumu:
– Nu, tas nav iespējams bez kalēja. Kādam jāiet un jāpaprasa viņam grābeklis, lāpsta, sirpis, naglas, kas vēl… Tā nu es iešu.
– Ak, nepietiek! Vai tev nav bail, Vasenka?
"Jā, es," viņš paraustīja plecus, "es kaut kā joprojām nespēju noticēt, ka tas ir pa īstam." Tātad – nē, man nav bail. Un tad es esmu vakcinēts. Varbūt šī tava sērga mani neuzņems.
Tomēr viņš apstaigāja kalnu piesardzīgi. Viņš staigāja ilgi – sākumā uz labās rokas stiepās lauki, tagad apauguši ar nezālēm un savvaļas puķēm. Likās, ka tur klīda kāds baltā tērpā, karstajā dūmakā grūti saskatāms. Vasilijs atcerējās pusdienas spēli no spēles, ko viņš zināja, un katram gadījumam pasteidzināja. Un vēl padomāju palūgt kalējam sudraba zobenu – nu, nevar zināt.
Vilks viņam sekoja un droši vien to nožēloja. Saule sita nežēlīgi. Suns skrēja ar izkārušos mēli un ik pa brīdim mēģināja apsēsties un paskatīties uz savu saimnieku: atpūtīsimies, vai ne?
Vasilijs negribēja šeit atpūsties.
Viņi gāja garām mazam dārziņam, arī sen pamestam, kur daži koki bija izkaltuši un stāvēja kaili, tumši, un ķiršu koki bija saauguši biezi, tā ka celiņu vairs nebija. Viņi atkal izgāja plašā pļavā un, pa to izgājuši, beidzot apgāja kalnu un atgriezās pie vārtiem. Marjaša, Khokhlik un Mudriks sēdēja turpat, uz akmeņiem pie avota, vītolu ēnā. Vilks uzreiz rikšoja tur, ūdens virzienā.
– Nu, Vasja? – Marjaša bažīgi jautāja. – Vai viņš tiešām ir biedējošs?
"Jā, kā es varu zināt," Vasilijs paraustīja plecus. – Mājas tur nav. Vai viņš tiešām dzīvo tajā pusē?
"Un viņam nav māja, bet zemnīca, zemnīca," sacīja Khokhlik. – ES redzēju to.
Viņš gandrīz uzreiz to nožēloja, jo ar vispārēju lēmumu tika nosūtīts rādīt ceļu. Viņš gāja, ievilcis galvu plecos un kautrīgi soļodams ar nagiem, un viņa mīkstais kažoks ik pa brīdim piecēlās kā izciļņa gar grēdu.
Vasilijs sekoja un nožēloja, ka Vilks viņu šoreiz nepavadīja. Ar Vilku viņš jutās pārliecinātāks, tikai nedaudz.
– Skaties, kalnā ir melns! – Khokhlik norādīja ar pirkstu, pagriezdamies. -Tev jāiet tur.
Un viņš aizskrēja prom, spārdīdams putekļus. Viņš steidzās tik ātri, ka, iespējams, uzstādīja rekordu. Vasilijs pat nosvilpa.
Viņš arī uzreiz neredzēja zemnīcu, viņš gāja tai garām trīs reizes, līdz saprata, ka skatās uz ar zemi un zāli aizaugušu sienu, kur durvju vietā bija stabu ierāmēta bedre. Garie stublāji, noliecoties uz sāniem, gandrīz nosedza to.
Vasilijs kādu brīdi stāvēja, sakopot savu apņēmību. Tad viņš mehāniski pastiepa roku, lai pieklauvētu, un saprata, ka nav nekā īpaša, pie kā klauvēt.
– Čau, meistar! – viņš zvanīja.
Mums nebija ilgi jāgaida. Kāds grozījās iekšā, šļakstījās, un, nācis tuvāk, viņš skatījās ārā no tumsas.
Garie mati, līdzīgi sausai zālei, karājās lipīgos pavedienos un nosedza pusi sejas, plāni un sārti. Viena acs bija redzama zem pelēkas, pinkainas uzacis, bet tā vismaz bija īstajā vietā, nevis pierē. Un tur bija tikai viena roka. Ar to vīrietis atspiedās uz zemes, noliecās.
