Džūlija asi un precīzi iesāka:
– Pareizi! Es jau sen sapratu tavu Sašu, viņš ir egoists un viņam bija vienalga par citiem! Un uz draugiem, un uz tavām vēlmēm. Ziniet, šādi cilvēki pirmo reizi parasti apprecas agri. Viņiem nav bērnu, viņi veido karjeru. Un tad, sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, viņi pamet savas muļķīgās sievas un atrod jaunu, kas ir gatavs dzemdēt un skatās viņiem mutē, muļķi. Viņi parasti ir ļoti ekonomiski, pedantiski, un viņiem patīk visu kontrolēt.
Es piekrītoši pamāju ar galvu:
– Šķiet, ka ļoti.
Katja vēlreiz jautāja:
– Liekas? Par ko tu runā?
– Jā, ļoti izskatās pēc manas Sašas. Pareizi viens pret vienu. Ne velti tu, Jūlija, esi tik lieliska ģimenes psiholoģe.
– Citādi! Tas arī viss, ejam dejot. Vai atceries, Veronika, kā mēs šūpojāmies deju ballītēs? Eh, žēl, ka neturpinājāt. Reizēm staigāju, tas man dod enerģiju un nomierina nervus.
Es nolēmu lepoties:
– Tāpēc es atsāku. Es eju uz nodarbībām sporta zālē, un tur mēs kā grupa apgūstam dažādu deju elementus. Es arī nolēmu īstenot savu sapni un pierakstījos uz tango, vai varat iedomāties?
Draugi bija pārsteigti. Galu galā tango bija īpaša deja. Deja parādījās vilkaču klanos un ģimenēs, ātri izplatījās visā pasaulē, bet neizplatījās nabadzīgākajās klasēs. Tā palika deja elitei jeb šāda veida dejas cienītājiem. Viņi to darīja vai nu sev, vai jau kā profesionāls dejotājs. Bet bija grūti konkurēt ar tiem pašiem vilkačiem. Un tie, kuri varēja atļauties uzaicināt dejotājus uz kādu pasākumu, un vilkači mīlēja dejas skatīties, bieži aicinot šādus pārus uzstāties svētkos, īpašos gadījumos, viņi izvēlējās vilkaču dejotājus.
Vakars pagāja brīnišķīgi. Mēs daudz dejojām un runājām. Mēs pat nolēmām satikties pēc pāris nedēļām un doties uz deju klubu. Turklāt tam bija iemesls. Draugam Jūlijai bija dzimšanas diena, un viņa mūs uzaicināja to nosvinēt uz deju grīdas. Es ar prieku piekritu.
Dejošana ir lielisks veids, kā atpūsties! Ar kādu prieku gaidīju satikšanos ar meitenēm un došanos uz deju grīdu. Atcerējos vakaru skolā, kurā svinējām kolēģes dzimšanas dienu un nodrebējāmies. Man ir tikai divdesmit četri, interesantākos gadus pavadīju kopā ar savu garlaicīgo vīru un gandrīz zaudēju iespēju pilnībā realizēt sevi savā profesijā.
Tango nodarbības uzskatīju par pēdējā laika lielāko panākumu. Dažreiz, dejojot ar partneri, es vienkārši aizpeldēju, izšķīdu dejā. Bet tas reti izdevās, bija grūti uzticēties mazāk pieredzējušam partnerim. Nikolajs, bez šaubām, bija talantīgs, ar ausi un takta izjūtu, kā arī mīlēja dejot pārus, labi jūtot savu partneri.
Taču ar to man nepietika, jo atcerējos sevi īsta profesionāļa rokās un vēlējos strādāt ar pieredzējušu partneri. Tāpēc es apņēmu nekaunību, pēc nākamās nodarbības piegāju pie trenera un jautāju:
– Enriko, paldies par partneri, mums ar Nikolaju iet diezgan labi. Bet es gribu lūgt jums papildu nodarbības, personīgās, man ir nepieciešams pieredzējis partneris, ar kuru es sekošu un panākšu.
Sākumā viņš nesaprata, kāpēc man ir vajadzīgas šīs nodarbības, un mani diezgan nopietni atrunāja:
– Veronika, tev ir par agru doties tālāk. Jūs nevarēsit tikt galā ar pieredzējušu partneri. Jā, un, ka tu vari dejot, tu vēl neesi apguvis visus soļus, kustības nav pilnveidotas. Kāpēc jums tagad ir vajadzīgas papildu nodarbības? Dejojiet sešus mēnešus, iegūstiet pieredzi, apgūstiet elementus un tad ņemiet to. Tas vismaz noderēs.
