Pirms atvadīšanās nolēmu Enriko uzdot jautājumu par labu deju grīdu, pastāstot par viņas draugu vēlmi dejot. Tāpēc vēlējos pakonsultēties, noskaidrojot interesantākās iespējas.
– Iesaku doties uz Libertadu, uz Ziedu laukumu. Moderna, pieklājīga vieta, bet bez lieka patosa. Tur tavi draugi atradīs dejas dvēselei, un tu, Veronika, varēsi spert pirmos soļus tango kopā ar īstu partneri.
– Dejo tango klubā? Bet es vēl neesmu gatavs, labāk vēl trenēšos un tad pamēģināšu,” šis priekšlikums mani mazliet nobiedēja. Es negribētu sevi apkaunot ar savām nulles prasmēm.
Enriko uzmanīgi paskatījās uz mani un atbildēja:
– Tas ir skaidrs. Veronika, šī nav platforma profesionāļiem, tā ir paredzēta ikvienam, un jūs varat viegli dejot tango ar partneri, pat ar savām pašreizējām prasmēm. Un zini ko,” treneris viltīgi piemiedza acis, skaidri kaut ko plānodams, – es tev došu uzdevumu, jo tango ir drosmīgo un brīvo deja, un man savos audzēkņos nevajag gļēvuli. Tu aizej uz turieni un uzaicini dejot kādu, kurš dejos tango, un tev tas patiks. Kāds, kurš iedvesmos jūsu kā partnera uzticību. Nākamtrešdien gaidu tevi ar stāstu par taviem piedzīvojumiem.
Un viņš atvadījās ar apmierinātu smaidu, nepārprotami apmierināts ar radīto efektu. Es automātiski aizgāju un devos mājup, būdams sava veida apmulsis no šāda ultimāta, saprotot, ka esmu izaicināts.
Mājās es nekavējoties piezvanīju savam draugam, jo viss jau bija izlemts ar vietni.
– Jūlija, sveiki, vai mēs šajā nedēļas nogalē dejosim? Jā? Labi. Treneris man ieteica vietni, netālu no Ziedu laukuma. Pazīsti viņu? Vispār lieliski. Nu tad vienojāmies, ejam tur.
Sestdien saģērbos tā, lai varētu dejot pāru dejas, un ne tikai tango, kā skolotāja prasīja, bet arī lipīgos, vieglos Dienvidamerikas. Izgriezums uz svārkiem, protams, bija nedaudz augsts, bet ko darīt, ja kustības ir tādas, un man nepatīk pūkaini svārku varianti. Bet eleganti, jo paši svārki ir zem ceļgaliem, tikai piegriezti viltīgi un nedaudz izaicinoši.
Draugi izskatījās diezgan atbilstoši vakaram un savai gaumei. Katja nemaz negrasījās dejot, taču Jūlija viņu pierunās vēlreiz. Bet mūsu labākā meitene bija ģērbusies šaurās biksēs. Ar viņu viss skaidrs, viņa dejos bačatu. Jūlija to vienkārši dievināja, bet es pati to dejoju pirmajos studentu dzīves gados, bet tad pārstāju. Tāda deja manas profesijas cilvēkam nebija ar ko lepoties bachata tomēr vairāk domāta jaunām un kaislīgām brīvām meitenēm un puišiem.
Pēc tam mēs sākām attiecības ar Sašu, kurš bija kategoriski pret šādiem hobijiem, patiesi ticot, ka mana reputācija ir svarīga, un es viņu vērtēšu. Un tagad man bija vienalga par citu cilvēku viedokļiem, es gribēju atpūsties, izklaidēties un pilnībā tērzēt ar tiem, kuri varētu dalīties manā priekā.
Taču doma, ka būs jāaicina kāds, kura deja man patika, lika nodrebēt. Lai gan man ir no kā baidīties, tā ir tikai deja, un es esmu pieaugusi sieviete. Nu tāds izskatīgs puisis man atteiks. Ak, bet jums būs jāmeklē nākamais vai jāaizmirst par personīgo apmācību.
Un kā gan trenere vispārējās nodarbībās var skatīties acīs, ka nav spējusi izdarīt tik elementāru lietu? Ko darīt, ja es apkaunoju sevi sava partnera un citu priekšā? Lai gan atceros tādus vakarus, tur vienmēr valda ļoti draudzīga atmosfēra. Nu, es neaicinu vilkaci. Ja treneris man būtu devis šādu uzdevumu, es neuzdrīkstētos. Tātad kopumā viss ir vienkārši, es atradīšu partneri, uzreiz dejos ar viņu un labi pavadīšu laiku ar meitenēm. Ir izlemts!
