Libertadā nonācām astoņos, izlēmuši vispirms rezervēt galdiņu pašā restorānā un pavakariņot. Tajā pašā laikā aplūkojiet situāciju tuvāk. Pavasarī jau bija atvērta liela āra teritorija ar nelielu skaitu galdiņu malās, kas tumšajā pilsētā bija skaisti izgaismota, tagad tā aktīvi tika gatavota vakaram, mūziķi spēlēja melodijas.
Es jutu tādu brīvību, ka nevarēju sevi savaldīt:
– Meitenes, es ļoti priecājos, ka esam sapulcējušies. Nu, izpētīsim situāciju.
Katerina neapmierināti atbildēja:
– Tātad, man vajag tikai vīnu, tu mani pazīsti, man nevajag daudz, es aizmigšu. Un vienu reizi es palūdzu aiziet uz mūsu vecmeitu ballīti. Tātad, Yul, seko man.
Viņa smējās, apsēžoties pie rezerves galda un skatoties pa mājīgo zāli, kur bija arī deju grīda. Tagad viņa acīmredzami nebija populāra, lai gan Veronika redzēja, ka viens gados vecāks pāris dejo mūziķu nesteidzīgas spēles pavadībā.
Jūlija precizēja situāciju:
– Es biju šeit pirms sešiem mēnešiem, tikai vienu reizi, man ir pārāk tālu, lai ceļotu. Viņiem ir arī deju grīda otrajā stāvā, bet tagad visi atpūtīsies gaisā. Tur ir bārs, kas gatavo uz ielas. Lieliski, cilvēku vēl nav daudz, citādi atnāks pēc stundas, nebūs pūļa.
Viņa piebilda, kā viņa atcerējās:
"Uz ielas ir vairāk jauniešu, es tur biju rudens sākumā, cienījamāki cilvēki atpūšas pirmajā stāvā, un vilkači parasti tusējas otrajā stāvā." Meitenes, mēs tur neejam, labi?
Tā mēs nolēmām. Stunda paskrēja nemanot ar atmiņām par iepriekšējām līdzīgām tikšanās reizēm, mūsu piedzīvojumiem un, protams, atsaucām atmiņā jautrus momentus no studentu dzīves. Līdz ar to cilvēku skaits nemanāmi pieauga, restorāna panorāmas logi pavērās uz nelielu laukumu, kur atradās platforma, tāpēc mums šķita, ka iela ir vienkārši kluba paplašinājums. Sākās āķīgā bačata, un Jūlija izslējās, skaidri nodomādama mūs šeit atstāt.
– Katja, ejam, ja negribi dejot, tad vismaz skaties un aplaudē. Ejam uz.
Mēs dejojām stundu un pat paspējām aizķert Katju. Viņi nāca pie galda pietvīkuši, lai atvēsinātos, bet pēc piecām minūtēm uz deju grīdas atskanēja svilpieni un dūkšana, pūlis kādu gavilēja.
– Ak, kas tur ir? Meitenes, iesim un paskatīsimies. Kāds tur uzstāsies.
Izrādījās, ka pāris sāka dejot, viņi bija neparasti skaisti un izskatījās ļoti harmoniski. Viņš ir tumšmatains, viņa ir balta, abi ir gari, gardi, izskatījās vienkārši krāšņi. Jau ar pirmajām kustībām sapratu, ka viņi nepārprotami ir profesionāļi un dejo tango. Mūziķi spēlēja libertango, un mūsu priekšā risinājās kaisles deja, vedot pāri līdzi.
Man radās sajūta, ka jaunietis bauda tango, bet meitene bija ar kaut ko neapmierināta. Pienācām pietiekami tuvu, mūs kā tauriņus pievilka pie liesmas, tik skaisti, bet bīstami. Tātad šis pāris dejoja tā, ka jūs gribējāt viņiem tuvoties.
Tikai viena deja, ovācijas, taču pāris neturpināja, lai gan tika lūgts. Un es dzirdēju vārdu, dejotāju sauca Vlads Sato. Vai tas ir kāds slavens? Šo vārdu iepriekš nebiju dzirdējis. Mēs tomēr nolēmām atgriezties pie galda un iedzert glāzi vīna.
Pļāpājot un daloties iespaidos par deju, es pēkšņi atcerējos, kāds mērķis ir atrasties šajā konkrētajā vietā. Kā es aizmirsu? Bet man ir jāmeklē kāds, kas man patīk. Un es te sēžu. Sapratusi, ka vispirms man jāiet pensijā uz dāmu istabu, aicināju meitenes mani pagaidīt un iet vēl dejot. Man vajadzēja ātri atrast partneri, pirms es pārdomāju.
